Pasaules Veselības organizācijas piedāvātā cilvēka veselības oficiālā definīcija, pēc daudzu autoru atzinuma, ir vērtējama visai kritiski, taču jāatzīst, ka veselību tāpat kā dzīvību vai apziņu faktiski ir ļoti grūti, varbūt pat neiespējami definēt - vieglāk ir uzskaitīt to īpašības, aspektus, dimensijas. Veselību šī jēdziena kompleksajā, holistiskajā izpratnē veido trīs mijiedarbojošās dimensijas: 1) somatiskā (termins “somatisks”, t.i. ķermenisks, parasti tiek izmantots kā pretnostatījums “psihiskajam”, t.i. ar apziņu saistītajam) jeb fiziskā veselība, 2) psihiskā jeb apziņas veselība (t.sk. mentālā un garīgā veselība - jēdzieni “mentālā veselība” un “garīgā veselība” būtu apskatāmi kā psihiskās veselības dažādi aspekti: pirmais saistāms ar uzvedības noteikto un emocionālo pielāgotību videi, otrais attiecināms uz filosofijas, t.sk. ētikas problēmu sfēru), 3) vides veselība. Un tieši šo dimensiju izdalīšana ļauj labāk saprast nedefinēto holistisko veselību - gluži tāpat kā 3.att. atspoguļotajā modelī centrālā veselības apļa kontūras kļūst redzamas tikai pateicoties ar šī apļa palīdzību apvienotajiem trim tumšajiem perifērajiem, veselības dimensijas simbolizējošajiem apļiem. Holistiskās veselības konceptuālais dimensiju modelis, neskatoties uz tā vienkāršību ir ērti izmantojams veselības problēmu sakņu analīzei, kā arī veselības harmonizācijas rekomendāciju izstrādei.

Slimības atrodamas visās trijās holistiskās veselības dimensijās - mēs varam runāt par fiziskajām jeb somatiskajām slimībām (piemēram, diabētu, bronhiālo astmu), par mentālajām slimībām (piemēram, šizofrēniju, baiļu neirozi, klaustrofobiju), par garīgo degradāciju (piemēram, egocentrisma attīstību, pārlieku orientāciju uz materiālajām vērtībām), par sociālajām slimībām (piemēram, noziedzību, terorismu, narkomāniju u.c. antisociālās uzvedības formām). Šīs slimību grupas ir savstarpēji cieši saistītas, un līdz ar to veselības aprūpe, kas tiek realizēta vienā no dimensijām var būt palīdzīga arī citām. Tā, piemēram, ir zināms, ka ļaundabīgajiem audzējiem nereti ir psihogēnas saknes - kanādieša Le Šana dati pat liecina par gadījumiem, kad onkoloģiskās slimības rodas cilvēkam zaudējot dzīves jēgas izjūtu, un tiek veiksmīgi izārstētas, ja slimnieks atrod sevī spēkus šo jēgu atgūt (skat., piemēram, Capra, 1983); vispārzināms ir placebo efekts (t.i. slimniekam dodot farmakoloģiski neiedarbīgu vielu, kuru pacients uzskata par medikamentu, tiek panākts psihisku vai somatisku slimību ārstējošs efekts); somatiska slimība var radīt psiholoģisku efektu (piemēram, nogurumu, depresiju) - ne velti senie romieši teica: “Veselā miesā - vesels gars!”, no otras puses, šāda slimība var likt arī cilvēkam pārvērtēt savu dzīvi garīgās veselības jomā utt.

Atsevišķu sabiedrības locekļu apziņas stāvoklis kopumā var noteikt sociālās vides veselību, kas atspoguļojas, piemēram, sabiedrībā dominējošajā vērtību sistēmā (piemēram, demokrātija, antropocentriska vides ētika u.c.), sociālajā uzvedībā un savstarpējās attiecībās (piemēram, sociālā atsvešinātība, alkoholisms, vandālisms, konkurence, izpalīdzēšana u.c.). Izveidotais sociālais “klimats” savukārt atgriezeniski ietekmē atsevišķo indivīdu psihisko un somatisko veselību, nosakot, piemēram, psiholoģisko spriedzi, dzīves jēgas izjūtu, kvalitatīvas pārtikas pieejamību, nelaimes gadījumu biežumu, arī antropogēno slodzi ekosistēmās (piemēram, patērētājattieksmes dominēšana sabiedrībā stimulē ekosistēmas degradējošu dabas resursu plēsonīgu izsmelšanu) u.c.

Dimensiju integrāciju veicina arī tas apstāklis, ka atsevišķs veselību ietekmējošais faktors var skart visus holistiskās veselības aspektus, tā, piemēram, gaisa piesārņojums var izraisīt ādas un plaušu vēzi, acu iekaisumus, anēmiju, galvassāpes (somatiskā dimensija), depresiju, uzbudinājumu, nemieru (psihiskā dimensija; starp citu, piemēram, ASV ir novērota korelācija starp gaisa piesārņojuma paaugstināšanos un pacientu uzņemšanas psihiatriskajās klīnikās pieaugumu), naidīguma un agresivitātes pieaugumu un cilvēku savstarpējās izpalīdzēšanas samazināšanos, un samazināt cilvēka refleksu ātrumu tik lielā mērā, ka tas var veicināt satiksmes negadījumu skaita pieaugumu automaģistrālēs (sociālās vides dimensija) (Bell et al., 1990) u.c.

Veselības dimensiju ciešo mijattiecību pastāvēšana ļauj izdarīt sekojošus secinājumus:

1. Rietumu medicīna, koncentrēdamās uz izolētiem veselības aspektiem var būt efektīva t.s. avārijas situāciju gadījumā (traumatoloģija, akūtas infekcijas, insults, priekšlaicīgas dzemdības, depresijas lēkme u.c.), taču izrādās bezspēcīga sabiedrības veselības harmonizēšanā ilgtermiņa perspektīvā. Turklāt nereti tiek aizmirsts, ka daudzos gadījumos no šīm avārijas situācijām būtu iespējams izvairīties, ja būtu veikti savlaicīgi preventīvie pasākumi. Pēdējos gados tomēr mediķi arvien lielākā mērā sāk atzīt veselības un slimību kā veselības problēmu komplekso raksturu.
2. Jebkura no veselības dimensijām var tikt izmantota kā “vārti” pārējo dimensiju harmonizēšanai. Rietumu sabiedrībai alternatīvajās kultūrās šim nolūkām bieži tiek izmantota psihiskās veselības dimensija: dziedinot apziņu, tiek ārstētas ne tikai psihiskās, bet arī somatiskās slimības, kā arī harmonizēta pacienta vērtību sistēma, attieksme pret sabiedrību un dabu.
3. Veselības holistiskā būtība faktiski izpaužas kā vides veselība. Pēdējais termins nereti izsauc neadekvātas asociācijas - ar vides veselību tiek saprasta dabas vides kvalitāte vai arī vides piesārņojuma ietekme uz cilvēka veselību (t.s. ekoloģiskās slimības). Atbilstoši PVO definīcijai, “jēdziens “vides veselība” ietver tos cilvēka veselības aspektus, ieskaitot dzīves kvalitāti, kurus nosaka vides ķīmiskie, fizikālie, bioloģiskie, sociālie un psihosociālie faktori” (cit. pēc “Vides veselības rīcības plāns Latvijai”, 1998.)

Šī definīcija tomēr neuzsver, ka tieši vide ir būtiskākais sabiedrības veselības stāvokļa noteicējs: augstākminētie 4 veselību ietekmējošie pamatfaktori - iedzimtība, medicīniskā aprūpe, dzīvesveids un vide - faktiski ir apvienojami daudzfaktoru vides jēdzienā. Un tas ir saprotami, jo, piemēram, sabiedrības ģenētiskā struktūra lielā mērā ir atkarīga no vides mutagēnajiem faktoriem, konkrētajā sabiedrībā notiekošajiem izlases procesiem (t.sk. vairošanās modeļa) u.c., bet medicīniskās aprūpes sistēmu un dominējošo dzīvesveidu nosaka kultūrvides specifika. Līdz ar to sabiedrības kompleksās veselības kā vides veselības (šī vārda plašākajā izpratnē) redzējums varētu kalpot par konceptuālo pamatu veselības harmonizācijai.

Iztirzātās vides un veselības mijsakarības, un veselības holistiskās būtības atsegšana ļauj arī dziļāk izprast pašas vides būtību. Šo izpratni varam atspoguļot sekojošā iepriekš piedāvātās vides definīcijas precizējumā, pasvītrojot, ka “cilvēka vide ir telpa ar abiotisko, biotisko un sociālo apstākļu kopumu, kas atrodas fiziskā un psiholoģiskā mijiedarbībā ar šajā telpā atrodošos indivīdu vai indivīdu grupu, ietekmējot tā dzīvības un apziņas procesus” (Jūrmalietis, 1998).

Vide, būdama mūsdienu cilvēka veselības problēmu izraisītājs, vienlaikus piedāvā daudzus vēl nepietiekoši novērtētus resursus veselības optimizācijai. Būtisks šo resursu sektors ir bioloģiskā daudzveidība jeb biodaudzveidība.

Biodaudzveidībai, ar kuru saprot dzīvības daudzveidību noteiktā laiktelpas iecirknī, izšķiramas vairākas dimensijas - ģenētiskā, sugu, ekosistēmu/dzīvesvietu un cilvēku kultūras daudzveidība. Visos šajos līmeņos atrodami avoti veselības harmonizēšanai, piemēram, ārstnieciskām īpašībām apveltītas augu sugas, psiholoģisko spriedzi noņemošas informatīvi bagātas ainavas u.c., taču tieši kultūras daudzveidība slēpj sevī īpašas potences sabiedrības veselības aprūpes sistēmas optimizēšanai. Kultūras daudzveidība - tā ir cilvēka populācijas ietvaros vērojamā daudzveidība pasaules redzējumā, valodā, zemes izmantošanā, sociālajā struktūrā utt., un tās salīdzinošo pētniecību veic zinātne, kuru sauc par kultūrantropoloģiju. Interesanti, ka kultūras daudzveidība un biodaudzveidība šī vārda šaurākajā nozīmē bieži ir savstarpēji saistītas, tā, piemēram, 6 no 10 kultūras daudzveidības ziņā bagātākajām valstīm vienlaikus pieskaitāmas 12 valstīm ar lielāko unikālo bioloģisko sugu skaitu pasaulē (skat. 4.att.).

Rietumu sabiedrībā ilgstoši valdījušais etnocentrisms (t.i. uzskats, ka pašu kultūra ir pārāka, labāka par citām kultūrām) nav ļāvis pienācīgi novērtēt citu kultūru pieredzi, piemēram, vides apsaimniekošanā un veselības aprūpē - un tikai Rietumu civilizāciju pārņēmusī krīze liek eiropiešiem un baltās rases amerikāņiem arvien lielākā mērā atzīt, ka viņu sabiedrība nebūt nepārstāv cilvēces attīstības kulmināciju. Tāpēc pēdējās dekādēs arvien lielākā mērā aug interese par t.s. alternatīvo kultūru pieredzi, piemēram, sugu un ekosistēmu daudzveidības saglabāšanā, dabas uztveres harmonizācijā, sevis un apkārtējās pasaules izziņā, izpratnē utml. Alternatīvo kultūru piedāvātie modeļi ir sākuši ietekmēt arī Rietumu civilizācijas izpratni attiecībā uz veselību un slimībām, tā, piemēram, veselības holistiskā uztvere, kas pakāpeniski attīstās mūsu sabiedrībā, sakņojas jau seno kultūrtautu, piemēram, indiešu, ķīniešu, indiāņu u.c. pieredzē. Augstāk ieskicētās problēmas saistībā ar veselības dimensiju ciešo mijattiecību pastāvēšanu jau izsenis ir apzinātas un atrisinātas, piemēram, šamanismā - pagāniskā maģiski dziednieciskā sistēmā, kas gadu tūkstošiem tiek realizēta daudzu Amerikas, Āzijas, Afrikas un Austrālijas aborigēno tautu vidū un senāk praktizēta arī Eiropā (šodien neopagānisma kustības ietvaros notiek šamanisma atjaunošana eiropiešu vidū). Šamanis nenodarbojas ar pacienta organisma “slimās detaļas” ārstēšanu - tā vietā viņš izmanto apziņu ietekmējošas metodes, lai, izsakoties fiziķa un filosofa F.Kapras vārdiem, “reintegrētu pacientu Kosmiskajā kārtībā”, t.i. dziedinātu viņa fizisko slimību saistībā ar pacienta iekšējo un ārējo vidi, dziedinātu slimo cilvēku kā vienotu veselu vienotā vidē.