Apziņa kā holistiskās veselības harmonizēšanas instruments

Holistiskās veselības harmonizēšanai nepieciešama dziednieciskā darbība visās trijās tās dimensijās, taču psihiskajai dimensijai pievēršama īpaša uzmanība, jo vides un veselības problēmu saknes faktiski meklējamas tieši cilvēku apziņā. “Vides krīze ir ārējā izpausme krīzei mūsu prātā un garā. Tā ir vislielākā kļūda - uzskatīt, ka vides krīze ir saistīta tikai ar apdraudētu savvaļas dabu, cilvēka radīto kroplību, vides piesārņojumu. Tas viss, protams, ir daļa no šīs krīzes, taču - kas ir daudz svarīgāk - vides krīze ir saistīta ar to kāda tipa būtnes mēs esam un par kādām mums jākļūst, lai mēs varētu izdzīvot” uzsver L.Koldvels (cit. pēc Tyler Miller, Jr., 1994). Tātad, holistiskās veselības bagātināšanai nepieciešams darbs ar cilvēka apziņu, filosofiska psihoterapija, sabiedrības izglītošana - taču adekvāta rezultāta iegūšanai, t.i. videi un veselībai labvēlīgas cilvēku uzvedības panākšanai nepietiek apmācāmos tikai apgādāt ar racionālo, zinātnisko informāciju par vides veselību. Zinātnes atziņu un faktu apgūšana, kas ilgstoši veidojusi mūsu sabiedrības izglītības pamatu faktiski ir analoga mehānistiskās paradigmas “pulksteņmeistara” instruēšanai pasaules-mašīnas pārvaldē. Taču cilvēki nebūt nav racionālas būtnes, kas izmaina savu uzvedību atbilstoši iegūtajai informācijai - par to mēs ik dienas varam pārliecināties, sastopot noziedzniekus ar juridisko izglītību, inteliģentos dzērājus, kas ir lieliski informēti par dzeršanas kaitīgumu utt. Tādēļ, nenoliedzot vides veselības optimizēšanas instrukciju nepieciešamību (piemēram, faktu par Saules radiācijas pieaugošo kanceregēno ietekmi zināšana ir vitāli svarīgs veselības aizsardzības nosacījums), uzsvars sabiedrības izglītošanā tomēr būtu liekams uz sapratni, kas nāk caur izjūtām, citiem vārdiem, uz sapratni, kas cilvēkam nav uzspiesta, bet kļuvusi par viņa apziņas integrētu, harmonisku sastāvdaļu. Tā būtu holistiskajai paradigmai atbilstoša izglītība. Izjusta sapratne, kas rada psiholoģisko komfortu pat fiziskā diskomforta apstākļos - tas, lūk, ir veselības pamats. “Veselība - tā ir augsta dzīves kvalitāte par spīti slimībām. Esmu ticies ar cilvēku, kam bija vienlaikus daudzas somatiskās slimības, faktiski, viņš bija īsta biomedicīniskā katastrofa - taču savas attieksmes pret pasauli ziņā viņš bija veselāks par daudziem biomedicīniski veseliem cilvēkiem. Jūs varat justies nevesels pat ja jums nav nekādu medicīniska rakstura problēmu - un otrādi!” stāsta zviedru antropoekologs G.Heidens.

Vides veselības psiholoģiskās problēmas faktiski rodas jau pasaules uztveres līmenī. Maņu orgāni kā mērinstrumenti, kas ievāc datus no apkārtējās pasaules un smadzenes kā kompjūters, kas veic šo datu bezkaislīgu apstrādi - šāds mehānistisks uzskats par uztveri un domāšanu jau sen ir novecojis. Neirofizioloģiskie dati liecina, ka uztvere lielā mērā ir subjektīva: cilvēka pagātnes pieredze, gaidas, mērķi utml. ietekmē ne tikai informācijas interpretācijas procesu, bet arī uztveri maņu orgānu līmenī, un tātad, absolūti objektīvu ārējo pasauli cilvēks faktiski nespēj “ieraudzīt” (sīkāk skat., piemēram, Capra, 1983, 1997). Iepriekšējās pieredzes ietekme uz uztveri demonstrēta 5.att.:

te lasītājs var pats pārliecināties kā dzīves mītnēs ar 4-stūrainām konstrukcijām un perspektīvas pieredze liek cilvēkam līniju A (“attālināts istabas kakts”) redzēt garāku par līniju B (“pietuvināts ēkas stūris”), lai gan fiziski abas līnijas ir vienādas (Millera-Laijela ilūzija), un kā zināšanas par ģeometriskajām figūrām ļauj vērotājam attēlā gluži fiziski saskatīt neesošu apli un kvadrātu (Subjektīvo līniju ilūzija). Uztveres subjektīvais raksturs var būtiski ietekmēt veselību un vides kvalitāti, nosakot, piemēram, neadekvātu psiholoģiskā diskomforta stāvokli un attiecīgi arī reālajai situācijai neatbilstošu agresīvu uzvedību dabas vai sociālajā vidē utml. (vides, uztveres un uzvedības saikņu modeli skat. 6.att.).

Budistu mūks, piemēram, pateicoties savai meditācijas praksē harmonizētajai pasaules uztverei, var izjust pilnīgu iekšējās vides komfortu tādā ārējā vidē, kas raksturojas ar ierobežotiem pārtikas, pajumtes utt. resursiem, bet ambīciju pārņemtais biznesmenis-eiropietis var būt psiholoģiski nomākts vai agresīvs materiālās pārticības apstākļos. Pasaules uztveres modelis parasti ir kultūrspecifisks (raksturīgi, piemēram, ka augstāk iztirzātā Millera-Laijela ilūzija nav sastopama kultūrām, kas mīt celtnēs, kurās nav vērojamas taisnleņķa konstrukcijas) un visai grūti izmaināms, pieraduma ”sacementēts” - šai kontekstā antropologa R.Lintona tēze, ka kultūra ir cilvēces “sociālā iedzimtība” (cit. pēc Haviland, 1996) iegūst jaunu niansi.

Uztveres “sociāli iedzimtais” raksturs, protams, apgrūtina tās manipulēšanu vides veselības optimizēšanas nolūkos, tomēr, kā to liecina, piemēram, pagānisko kultūru pieredze nebūt nav nepārvarams šķērslis apziņas harmonizēšanai - un kultūrantropoloģiskā informācija piedāvā bagātīgu alternatīvu klāstu šī uzdevuma veikšanai. Alternatīvu pieejamība ir īpaši svarīga tāpēc, ka universālu recepšu izstrāde uztveres “atveseļošanai” ir apgrūtināta, pateicoties tam, ka neskatoties uz “sociālo iedzimtību” tomēr ir vērojamas cilvēku individuālās psiholoģiskās atšķirības, kā arī pretrunas atsevišķa indivīda iekšējā vidē; turklāt šīs “atveseļošanas” sekmīgums lielā mērā atkarīgs tieši no specifiski individuālā pārdzīvojuma iegūšanas. Šādā skatījumā izglītībā kā apziņas harmonizēšanas procesā uzsvars liekams uz pašizglītību, uz izglītības subjekta aktīvo lomu. Izglītotāja ieguldījums saistāms galvenokārt ar izglītojamā ieinteresēšanu, ar daudzveidīgas un pat pretrunīgas informācijas piegādāšanu un problēmsituāciju radīšanu izglītojamajam. Minētais process, kā to var novērot, piemēram t.s. alternatīvajās kultūrās var būt visai komplicēts un ilgstošs (skat., piemēram, Castaneda, 1974), taču tas ir nepieciešams nosacījums holistiskās veselības harmonizēšanai, un, galu galā, arī mūsdienu pasauli pārņēmušās globālās krīzes pārvarēšanai - krīzes, kuras pamatu veido krīze pasaules uztverē (Capra, 1992).