[an error occurred while processing this directive]
[an error occurred while processing this directive] [an error occurred while processing this directive] [an error occurred while processing this directive] [an error occurred while processing this directive] [an error occurred while processing this directive] [an error occurred while processing this directive] [an error occurred while processing this directive]
[an error occurred while processing this directive]
[an error occurred while processing this directive] [an error occurred while processing this directive] [an error occurred while processing this directive]
[an error occurred while processing this directive]
[an error occurred while processing this directive] [an error occurred while processing this directive]
[an error occurred while processing this directive]
[an error occurred while processing this directive] [an error occurred while processing this directive] [an error occurred while processing this directive]
[an error occurred while processing this directive]
[an error occurred while processing this directive]
[an error occurred while processing this directive]

goldbar.jpg (1162 bytes)

Mehanistiskā paradigma un veselības biomedicīniskais modelis

goldbar.jpg (1162 bytes)

Izkristalizējoties atziņai, ka cilvēks mīt kompleksā vidē, kuru nav iespējams izprast un adekvāti pārvaldīt bāzējoties tikai uz ekosistēmu funkcionēšanas likumiem, mūsdienu sabiedrībā paralēli attīstās arī atzinums par sistēmas “vide-cilvēka veselība” otra komponenta, proti, veselības daudzdimensionalitāti. Mēģinājumi skaidrot veselības kā cilvēka iekšējās vides (ar iekšējo vidi parasti saprot cilveka organisma fizioloģisko un / vai psiholoģisko notikumu kopumu) stāvokļa raksturotāja jēdzienu nebūt nav uzskatāmi par “tukšu filosofēšanu”, kurai nav praktiskas nozīmes: zinātnieku un lēmumu pieņēmēju izvēlētā veselības definīcija faktiski atspoguļos izpratni par vides un veselības attiecībām, kā arī par veselības problēmu būtību, saknēm un iespējamiem veselības harmonizēšanas instrumentiem.

Zinātniskajā sabiedrībā ilgstoši valdījušais uzskats par veselību kā fizisko slimību trūkumu ir izveidojies zinātnē dominējošās mehānistiskās paradigmas (pasaules redzējuma) ietekmē.

Šī mūsu kultūras pamatus veidojošā pasaules izpratne savos pamatos izveidojās 16. un 17. gadsimtā: šajā laikā notika tik ievērojamas izmaiņas eiropiešu pasaules uztverē un domāšanas veidā, ka minētais periods tiek saukts par Zinātniskās Revolūcijas Laikmetu. Zinātniskās revolūcijas būtiskākā iezīme bija vidusslaikiem raksturīgā vienotā, dzīvā un apziņas piesātinātā Visuma redzējuma nomaiņa ar mehānistisku, t.i. mašīnai līdzīgu pasauli, kuras tēls joprojām dominē mūsu kultūrā, veidojot zinātnes konceptuālo pamatu un pretendējot uz realitātes vienīgo patieso atspoguļojumu (Capra, 1983). Mehānistikā zinātne tādējādi pretendē pārstāvēt vienīgo objektīvo ceļu pasaules izzināšanai, norādot, ka māksla, reliģija utt. var kalpot tikai kā cilvēka psiholoģisko vajadzību apmierināšanas instruments (Jūrmalietis, 1998); šīs pretenzijas lieliski atspoguļojas sekojošos angļu zoologa Ričarda Dokinsa vārdos, kurus viņš izteica 1991. gadā savās publiskās lekcijas laikā: “Kāda ir dzīvības jēga? Ja zinātne nespēj atbildēt uz šo jautājumu, tad ir pilnīgi skaidrs, ka jebkurai citai disciplīnai te vispār nebūtu nekas sakāms” (Dawkins, 1991, cit. pēc Poole, 1995, 38.lpp.). Kā tad īsti zinātniskajā sabiedrībā ir izveidojies mehānistiskais pasaules redzējums un kāda ir tā būtība? Pamatus šādam realitātes tēlam ir ielicis G.Galilejs - itāļu zinātnieks, kurš tiek saukts par modernās zinātnes tēvu - jo viņš uzsvērdams, ka patiesu zināšanu par pasauli avots var būt tikai zinātnisks novērojums vai eksperiments nevis filozofiska spekulācija, intuitīva apskaidrība utml., un ka šo pētījumu rezultāti ir matematizējami, ir iniciējis tādējādi mūsdienu zinātnes metodoloģisko karkasu. “Filozofija ir ierakstīta tajā milzu grāmatā, kas allaž atvērta mūsu acu priekšā. Ar to es domāju Visumu. Taču šī grāmata nevar tikt saprasta kamēr netiks apgūta tās valoda. Un šīs grāmatas valoda ir matemātikas valoda, un tās burti ir trīsstūri, apļi un citas ģeometriskās figūras” teica Galilejs un uzsvēra, ka zinātniekiem savos pētījumos jāierobežojas tikai ar to materiālās pasaules objektu īpašību aprakstu, kas var tikt izmērītas un kvantificētas. “Mēriet visu, kas ir izmērāms un padariet izmērāmu visu, kas (pagaidām vēl) nav izmērāms” rakstīja Galilejs. Galileja iesētā “aptaustāmas” un matematizējamas realitātes tēla sēkla spēcīgi uzzēla pateicoties divu ģeniālu 17.gadsimta zinātnieku - Dekarta un Ņūtona darbiem. Tā izauga par zinātniskās pasaules ainu, no kuras, pēc psihiatra R.D.Lenga vārdiem, bija izzudušas redzes, dzirdes, garšas, taustes un ožas izjūtas un kopā ar tām pazudusi arī estētika un ētiskais jutīgums… jūtas, apziņa, dvēsele…”. Nekas cits nav izmainījis mūsu pasauli tik lielā mērā pēdējo 400 gadu laikā kā zinātnieku aizraušanās ar mērījumiem un kvantificēšanu, uzsvēra Lengs (Capra, 1983, Blackburn, 1996, Mautner, 1997)

Mehānistiskais pasaules uzskats deklarē, ka daba - tai skaitā planētu sistēmas, dzīvie organismi, cilvēks un sabiedrība - būtībā ir mašīna, “pulkstenis, kas sastāv no ritentiņiem un atsperītēm”, un tā darbojas atbilstoši matemātikas likumiem. Dabu-pulksteni pētošo zinātnieku te varētu iedomāties kā pulksteņmeistaru, kas, izjaucot pulksteni, pēta tā detaļu mijiedarbības un liekot tās atkal kopā, var izprast pulksteņa darbības mehānismu.

Mehānistiskā pieeja pasaules izpratnei ir būtiski ietekmējusi fiziku, bioloģiju, psiholoģiju, ekonomiku u.c. un t.sk. arī pētījumus veselības izpētes un aprūpes jomā: mehānistiskās paradigmas ietekmes uz medicīnu rezultāts ir veselības biomedicīniskā modeļa izveide, kas veido mūsdienu zinātniskās medicīnas konceptuālo pamatu. Šim modelim piemīt visas augstāk apskatītās pulksteņpasaules īpašības: cilvēka ķermenis tiek apskatīts kā bioloģiska mašīna, kuras detaļu bojājums tiek klasificēts kā slimība - un ārsta uzdevums ir mašīnas bojājuma izlabošana. Atbilstoši biomedicīniskajam modelim veselība nozīmē šīs bioloģiskās mašīnas perfektu funkcionēšanu, tātad, pirmām kārtām fizisku slimību trūkumu. Lai arī netiek noliegts, ka visiem četriem augstāk pieminētajiem veselību ietekmējošajiem faktoriem ir būtiska nozīme šo slimību izraisīšanā, novēršanā un apkarošanā, Rietumu sabiedrībā ilgstoši ir valdījis uzskats, ka tieši augstas kvalitātes medicīniskā aprūpe, kurais primārais uzdevums ir cīnīties ar fiziskajām slimībām ir galvenais veselības aizsardzību nodrošinošais faktors.

Varbūt šis uzskats tiešām ir pareizs - mehānistiski, tehnoloģiski orientētas medicīnas attīstība dod garantiju slimību veiksmīgai apkarošanai un līdz ar to arī veselības nodrošināšanai? Tik vienkārši tas tomēr nav - pakāpeniski zinātnieku vidū un arī sabiedrībā kopumā arvien asāk izkristalizējas atziņa, ka medicīnas zinātnes patiešām revolucionāro sasniegumu praktiskā nozīme nebūt nav vērtējama viennozīmīgi pozitīvi. Jau 1977.gadā Rokfellera fonda prezidents Džons Noulzs izdeva grāmatu par tautas veselības stāvokli ASV ar visai zīmīgu virsrakstu “Darot labāk un jūtoties sliktāk” (“Doing Better and Feeling Worse”). Šajā grāmatā, starp citu, tika arī apkopoti sabiedrībā ievērojamu cilvēku uzskati par medicīnas reālo ieguldījumu veselības aprūpē; daži no šiem uzskatiem atspoguļoti 1.tabulā. Kā redzams tabulā, medicīnas sasniegumu vērtējums te ir ļoti pretrunīgs; jāpiebilst, ka šāds pretrunīgums ekspertu un sabiedrības uzskatos ir saglabājies arī šodien. Kāds tam iemesls? No vienas puses, patiešām nav noliedzami medicīnas zinātnes panākumi dažādu slimību bioloģisko mehānismu izpratnē un šo mehānismu ietekmējošo ārstniecisko tehnoloģiju - ķirurģisko, farmakoloģisko utml. - attīstībā. Taču, no otras puses, bioloģiskie mehānismi ļoti reti ir slimības vienīgais cēlonis, tādēļ to izpratne negarantē progresu veselības aprūpē. Tā, piemēram, cilvēki ikdienā saskaras ar ļoti daudziem slimības izraisošiem vīrusiem un baktērijām, taču saslimst ne jau katrs. Parastā saaukstēšanās atkarīga gan no attiecīgā vīrusa klātbūtnes, gan arī no klimatiskajiem apstākļiem, cilvēka fizioloģiskā un psiholoģiskā stāvokļa (imūndeficīts, nogurums, psiholoģiskais stress u.c.) u.c. faktoriem, kuri savukārt atkarīgi no cilvēka dzīvesvietas kvalitātes, nodrošinātības ar darbu, sociālās saskarsmes utt. Tādējādi medicīnas pūles apkarot fiziskās slimības, ignorējot situāciju cilvēka apziņā, kā arī sociālajā un dabas vidē būtībā nozīmē cīņu ar veselības problēmu sekām - līdzīgi tam, kā, piemēram, vides aizsardzības entuziasti nereti velta daudz pūļu kādas mazās upes ikgadējiem attīrīšanas darbiem tā vietā, lai vienkārši novērstu upes piesārņojumu, izveidojot piekrastes aizsargjoslu. Plaši reklamētie medicīnas panākumi sabiedrības veselības uzlabošanā bieži vien ir visai maldinoši. Tā, piemēram, nereti valda uzskats, ka holera, tīfs, tuberkuloze u.c. infekcijas slimības, kuras agrāk nopietni apdraudēja sabiedrības veselību un bija būtisks mirstību ietekmējošs faktors, šodien attīstītajās valstīs ir ļoti retas, pateicoties tieši medicīnas zinātnes sasniegumiem. Taču faktiski, kā to uzsver, piemēram, ievērojamais sabiedrības veselības eksperts amerikānis Tomass MakKeons, Rietumu pasaulē vērojamo infekcijas slimību noteiktās mirstības samazināšanos pēdējos gadsimtos nosaka ne tik daudz medicīniskās aprūpes kvalitātes uzlabošanās, bet gan trīs sekojoši faktori - pārtikas ražošanas pieaugums, rūpes par sanitāri higiēniskajiem apstākļiem un dzimstības samazināšanās (pēc Capra, 1983). Rietumu sabiedrībai raksturīgās medicīnas sistēmas attīstība turklāt saistīta ar visai nevēlamām blakus parādībām - jatrogēno slimību (t.i. slimību, kuras izraisījis pats ārstēšanas process) skaita palielināšanos, nepieciešamo finansiālo ieguldījumu pieaugumu, pacienta pasivitātes stimulēšanu un depersonalizāciju (te interesanti vilkt paralēles ar Rietumu civilizācijā tradicionāli realizēto pieeju ekosistemu apsaimniekošanā un saglabāšanā - nevēlamus ekoloģiskus blakusefektus izraisošu sintētisko pesticīdu lietošana, dārgu tehnoloģiju notekūdeņu attīrīšanai izmantošana, ekosistēmu un sugu pasīvas lomas akcentēšana un depersonalizacija to ekspluatācijas procesā u.c.)u.c.

Protams, nevajadzētu uzskatīt, ka Rietumu medicīnā jau izsenis atrodama tikai vienvirziena biomedicīniskā domāšana - šāds apgalvojums būtu pārlieku vienkāršots, jo, piemēram, jau Luijs Pastērs atzina, ka saslimšana atkarīga ne tikai no kaitīgo mikroorganismu klātbūtnes, bet arī no cilvēka organisma fizioloģiskā stāvokļa, no viņa psiholoģiskās attieksmes, no vides apstākļiem utml.

Līdzīgi tam kā vides eksperti ir sapratuši, ka ekoloģiskās problēmas nevar atrisināt, ja tās pēta atrauti no pārējām mūsdienu pasauli pārņēmušās krīzes dimensijām, arī veselības aprūpes speciālisti ir sākuši atzīt, ka pētot tikai cilvēka organismu orgānu, audu, šūnu un molekulu līmenī, un aizmirstot apziņu un vidi, fiziskās slimības uzvarētas netiks. Ir skaidrs, ka skalpelis, antibiotikas un hormonu preparāti, būdami efektīvi individuālajās “avārijas” situācijās, tomēr nenosaka sabiedrības veselību kopumā - pārtikai, uzvedībai, videi te ir daudz lielāka nozīme. Par to liecina novērojumi, kā uzvedības modeļu un vides atšķirības dažādās kultūrās rada attiecīgi arī atšķirīgu sabiedrībā dominējošo slimību kopumu; tā, piemēram, industriāli attīstītajās valstīs valda t.s. civilizācijas slimības - onkoloģiskās, sirds un asinsvadu, diabēts u.c., kuras ir cieši saistītas ar psiholoģisko stresu, pārēšanos, pārlieku sintētisko farmakoloģisko preparātu lietošanu, sēdošu dzīves veidu, vides piesārņošanu; savukārt t.s. Trešās pasaules valstīs vērojamas pārsvarā slimības, kas ir raksturīgi nabadzības pavadoņi: tuberkuloze, holera u.c. Tādējādi cīņas ar fiziskajām slimībām sekmīgums lielā mērā atkarīgs no pētnieku spējām skatīt šīs slimības cilvēka ārējās un iekšējās vides integrēta kompleksa ietvaros. Šāda pieeja slimību problēmai būtībā veido pamatu sistēmas “vide-cilvēka veselība” holistiska redzējuma attīstībai, kas savukārt demonstrē nepieciešamību paplašināt arī pašas veselības jēdzienu. Veselības biomedicīniskā modeļa ierobežotību atzinusi arī Pasaules Veselības organizācija (PVO), uzsverot, ka “veselība ir pilnīgas fiziskās, mentālās un sociālās labklājības stāvoklis un nevis vienīgi slimības trūkums vai vārgums”, un iezīmējot tādējādi daudzdimensionālas un holistiskas veselības koncepciju, faktiski, šīs koncepcijas vīziju. Apzinoties cilvēka vides būtisko tiešo (piemēram, klimatiskie apstākļi, ekosistēmu piesārņojums, parazīti u.c.) un netiešo (piemēram, uzvedības stereotipi, sociālā stresa avoti, vērtību sistēmas, pārtikas objekti u.c., faktori, kurus specifiski nosaka konkrētā kultūrvide) ietekmi uz veselību, kā arī cilvēka veselības stāvokļa atgriezenisko saikni ar vides antropogēno transformāciju, minētā holistiskās veselības koncepcija arvien lielākā mērā tiek saistīta ar vides veselības jēdzienu.

1.tabula. Medicīnas zinātnes panākumu vērtējums

(pēc Knowles, 1977; cit. pēc Capra, 1983)

Nr.

Vērtējums

Autors

1. “Vairumā gadījumu medicīniskā iejaukšanās ir mazefektīva slimības novēršanā vai veselības saglabāšanā” Deivids E.Rodžerss,

Roberta Vuda Džonsona Fonda prezidents

2. “… ievērojamie, gandrīz neiedomājamie medicīnas sasniegumi pēdējās dekādēs…” Daniels Kellehens,

Sabiedrības, Ētikas & Bioloģisko zinātņu institūta direktors (Ņujorka)

3. “Šodien mūs joprojām apdraud tās pašas galvenās slimības, kuras valdīja mūsu valstī 50.gados: neskatoties uz to, ka šajos gados mēs esam uzkrājuši daudz informācijas par dažām no šīm slimībām, mums tomēr ir nepietiekoši zināšanu, lai novērstu vai izārstētu jebkuru no tām” Luiss Tomass,

Sloana Keteringa piemiņas Vēža centra prezidents

4. “Mēs esam veikuši visapbrīnojamākos biomedicīniskos pētījumus, un mūsu medicīniskā tehnoloģija ir vislieliskākā pasaulē” Džons H.Noulzs,

Rokfellera Fonda prezidents

 

goldbar.jpg (1162 bytes)

home.gif (926 bytes)arrbyl.gif (962 bytes)arrbyr.gif (961 bytes)

Lapu atjaunoja Mārtiņš Pētersons
EU ESF LU LU BF Latvijas Daba 27.02.2008