Veselība ir sabiedrības dzīves kvalitātes būtiska dimensija, tādēļ pasaulē un arī Latvijā vērojamā veselības problēmu saasināšanās izsauc bažas gan ekspertos, gan visā sabiedrībā. Pirmais solis šo problēmu risināšanā ir veselību noteicošo faktoru identificēšana. Tātad, kas determinē mūsu veselību? Tie ir 4 sekojošie pamatfaktori (Morgan, 1993):

• iedzimtība. Indivīda no vecākiem saņemtā gēnu komplekta īpatnības determinē vai veicina tā saslimšanu ar hemofīliju, diabētu, alkoholismu u.c., vai arī, gluži otrādi, nosaka tā paaugstinātu imunitāti pret noteiktām slimībām;
• medicīniskā aprūpe. Teorētiski medicīniskajam servisam vajadzētu labvēlīgi ietekmēt sabiedrības veselību, taču situācijas analīze demonstrē šīs ietekmes pretrunīgumu (sīkāk skat.zemāk);
• dzīvesveids. Cilvēka uzvedība saistībā ar uztura izvēli, fiziskās aktivitātes līmeni, miega režīmu, nikotīna un alkohola lietošanu utt. ir būtiskākais veselību graujošais faktors attīstītajās valstīs. Vienlaikus dzīvesveids ir teorētiski visvieglāk lietojamā veselības uzlabošanas svira;
• vide. Attiecībā uz cilvēci kopumā vide ir visbūtiskākais no uzskaitītajiem veselību ietekmējošajiem pamatfaktoriem. Ūdens, kuru mēs dzeram, pārtika, kuru mēs ēdam, gaiss, kuru mēs elpojam - tā ir vesela vides elementu plūsma, kas nonāk mūsu ķermenī, kļūstot par tā sastāvdaļu un nodrošinot organisma funkcionēšanu... vai arī to graujot, ja minēto vides resursu kvalitāte ir neatbilstoša organisma bioloģiskajām prasībām. Ortodoksālā medicīna vides nozīmi slimību izraisīšanā nav pilnībā noliegusi, tomēr ilgstoši to lielā mērā ignorējusi un tikai pēdējās dekādēs sabiedrība, t.sk. zinātnieki, lēmumu pieņēmēji, medicīnas darbinieki u.c. sākusi pievērst pienācīgu uzmanību vides faktoru ietekmei uz veselību. Pateicoties vides kvalitātes un veselības ciešās saiknes apzināšanai veselības problēmu risināšana šodien vairs nav tikai mediķu prerogatīva - arvien lielākā mērā šai procesā iekļaujas vides eksperti, kā arī citi ar medicīnu tieši nesaistīti speciālisti.

Vides ietekmes uz veselību korektas analīzes un izsmeļošas izpratnes nodrošināšanai nepieciešams precizēt gan jēdzienu “vide”, gan jēdzienu “veselība”: vienkāršotā šo terminu izpratne, kas saistīta ar vides reducēšanu uz fizikālajām un ķīmiskajām ārpasaules tiešajām ietekmēm uz organisma bioloģiskajām funkcijām, bet veselības - uz slimību trūkumu, ir nepietiekoša minētā uzdevuma sekmīgai veikšanai.

Vidi var vispārināti definēt kā telpu ar apstākļu kopumu, kas atrodas mijiedarbībā ar šajā telpā lokalizēto dzīvo sistēmu (organismu vai organismu grupu), ietekmējot tās dzīvības procesus. Šī ietekme, ko rada gan abiotiskie (t.i. nedzīvie, piemēram, temperatūra, mitruma režīms u.c.), gan biotiskie (t.i. dzīvie, piemēram, pārtikā izmantojamie augi un dzīvnieki, slimības izraisošie parazīti u.c.) dabas elementi var būt kā organismam labvēlīga, tā nelabvēlīga: konkrēta organisma (mūsu gadījumā - cilvēka) vide ir vienlaikus dzīvībai un komfortam nepieciešamo resursu avots un potenciālais drauds organisma izdzīvošanai un labklājībai. Vide apgādā cilvēku ar 3 veida resursiem (skat. 1.att.):

1. ekoloģiskajiem (bioloģiskajiem), kas fizioloģiski nodrošina cilvēka kā dzīvas būtnes eksistenci (piemēram, pārtika, ūdens, skābeklis, pajumte, arī dziednieciskie resursi). Cilvēkam, tāpat kā jebkuram citam organismam ir specifiskas prasības pret šiem resursiem, kuru apmierināšana ir nepieciešams nosacījums cilvēka izdzīvošanai un veselībai, tā, piemēram, pārtikai ir jāsatur t.s. neaizstājamās aminoskābes, kuras cilvēka organisms nespēj sintezēt un kuru trūkums izraisa olbaltumvielu deficīta slimības, pārlieku zema vai augsta vides temperatūra var izraisīt cilvēkam attiecīgi saaukstēšanos, plaušu karsoni utml. vai karstuma šoku utt.;
2. ekonomiskajiem, kas nodrošina modernās sabiedrības, citiem vārdiem, cilvēka kā sabiedriskas būtnes, pastāvēšanu (piemēram, fosilais kurināmais, celtniecības materiāli, telpa atkritumu izvietošanai un pilsētbūvniecībai u.c.); šie resursi ir nepieciešami arī sabiedrības veselības aprūpei, piemēram, medicīniskās tehnikas ražošanai, farmakoloģisko preparātu sintēzei utt.;
3. psiholoģiskajiem, kas nodrošina rekreāciju, izglītības un pētniecības iespējas, estētisko vajadzību apmierināšanu, stimulē garīgo attīstību (piemēram, ūdenstilpes peldēšanai un sporta makšķerēšanai, informatīvi bagātas un estētiski vērtīgas dabas ainavas u.c.). Pretstatā ekoloģiskajiem un daļēji arī ekonomiskajiem resursiem, kas tiek definēti kā vides objektīvie resursi, psiholoģiskos resursus nereti mēdz dēvēt par vides subjektīvajiem resursiem - tomēr šie resursi ir būtiski psihiskās un sociālās veselības (šo jēdzienu skaidrojumu skat. zemāk), un netieši arī fiziskās veselības nodrošināšanai.

Vides spējas apmierināt minētās cilvēka vajadzības tiek sauktas par vides kvalitāti; jāuzsver, ka cilvēkam destruktīvi iejaucoties vidē notiekošajos procesos šīs vides spējas tiek ievērojami mazinātas, radot vides kvalitātes problēmas, kas šodien nopietni apdraud cilvēces izdzīvošanu un veselību. Cilvēces kaitīgās ietekmes uz dabas vidi iedalāmas 3 grupās (skat. 1.att.):

1. vides piesārņošana, ar kuru saprot organismiem kaitīgu vides pārveidošanos, kuru izraisa tādi faktori (t.i. vides elementi), kas pēc saviem kvalitatīvajiem vai kvantitatīvajiem parametriem ir neraksturīgi konkrētajai videi (piemēram, pesticīdu vai vircas iepludināšana ūdenstilpē). Gaisā, ūdenī un augsnē nonākušie fizikālie, ķīmiskie un bioloģiskie sārņi (piemēram, radiācija, smagie metāli, patogēnie mikroorganismi) var izraisīt visdažādākās slimības (piemēram, ļaundabīgos audzējus, CNS slimības, sifilisu, dizentēriju u.c.), kā arī novājināt organismu, padarot to pastiprināti uzņēmīgu pret citām slimībām;
2. vides resursu noplicināšana vai izsmelšana (piemēram, meža izciršana, zivju izzvejošana, komerciāli vērtīgu plēsoņu izmedīšana), kas ne tikai limitē šo resursu pieejamību cilvēkam, bet var arī radīt labvēlīgus apstākļus slimības izraisošu organismu attīstībai.
3. vides struktūras noārdīšana (piemēram, upītes iztaisnošana, kuras rezultātā tiek iznīcinātas dzīvesvietas daudziem tās iemītniekiem) - šīs ietekmes mazina vides spējas atražot cilvēkam nepieciešamos resursus un eliminēt slimību avotus, piemēram, apstākļu daudzveidības samazināšanās ūdenstilpē var ierobežot tās iespējas pašattīrīties no dažādiem sārņiem, kā arī ilgstoši uzturēt cilvēkam svarīgu zivju populācijas.

Meklējot risinājumus kaitīgo antropogēno ietekmju uz vidi mazināšanai un novēršanai, un šo ietekmju transformēšanai uz videi labvēlīgu darbību, jāatceras, ka lai gan cilvēka radītās vides problēmas ir kolektīvas iejaukšanās vides procesos sekas, taču šo kolektīvo darbību nosaka atsevišķu cilvēku individuālo izvēļu kopums (skat. 1.att.). Faktori, kas nosaka šīs individuālās izvēles šobrīd ir humanitāro un sociālo vides zinātņu pētījumu objekts: psiholoģija, filozofija, antropoloģija pēta cilvēka uzvedības vidē psiholoģiskās un kultūrvēsturiskās/sociālās saknes un meklē psiholoģiskos risinājumus cilvēka uzvedības vidē harmonizēšanai un tādējādi arī veselības kā dzīves kvalitātes neatņemamas sastāvdaļas ilgtspējīgai uzturēšanai.