 |
|
Edgars Ozols
Edgars Ozols - entomologs, dzimis 1899. gada 4. aprīlī Cēsu apriņķī Priekuļos, skolotāju ģimenē. Beidzis Priekuļu pamatskolu, tad mācījies Cēsu reālskolā. No 1920.- 1928. gadam studē Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes Dabaszinātņu nodaļā. Jau no 1919. gada Baltijas bioentomoloģiskajā stacijā Priekuļos, vēlāk no 1923. - 1929. gadam Latvijas augu aizsardzības institūtā strādā par laborantu. 1919. gadā Baltijas bioentomoloģisko staciju vēl vada izcilais agronoms, botāniķis un fitopatologs Jānis Bickis kuram neapšaubāmi bija pozitīva ietekme uz E. Ozola zinātniskā darba turpmākajiem virzieniem. Pievēršanos dabai un tās pētīšanai sekmēja arī skaistā un bagātā Priekuļu apkārtnes daba. No 1929. - 1960. gadam E. Ozols ir Latvijas augu aizsardzības institūta vadītājs un direktors visās tā pārvērtībās (1960. gadā šo iestādi pārdēvēja par Vissavienības augu aizsardzības institūta Baltijas augu aizsardzības staciju). Pēc E.Ozola ierosinājuma un viņa vadībā uzcēla jauno Baltijas augu aizsardzības stacijas laboratoriju korpusu. Līdztekus darbam augu aizsardzībā, no 1944.-1967. gadam E. Ozols strādā LLA Zooloģijas un entomoloģijas katedrā, sākumā par vecāko lektoru, tad docentu, bet no 1959. gada par profesoru.
Viens E. Ozola zinātniskās darbības virziens bija saistīts ar pielietojamo entomoloģiju. Tāpēc tas bija arī cieši saistīts ar darbu Baltijas bioentomoloģiskajā stacijā, Latvijas augu aizsardzības institūtā un vēlāk Vissavienības augu aizsardzības institūta Baltijas augu aizsardzības stacijā. Tas ir laiks no 1919. - 1961. gadam, kas aptver vairāk nekā 40 gadus. Šajā laikā veiktie pētījumi apkopoti monogrāfijā “Lauksaimniecības entomoloģija” par kuru tās autors ieguva bioloģijas zinātņu doktora grādu. Monogrāfija pieredzēja trīs izdevumus: 1948., 1963. un 1973. gadā, kalpojot par mācību grāmatu topošajiem lauksaimniecības speciālistiem un rokasgrāmatu jau strādājošiem agronomiem. E.Ozols publicējis vairāk nekā 150 zinātnisku darbu par kultūraugiem kaitīgiem kukaiņiem, to sastāvu, izplatību, ekoloģiju un dažādu apkarošanas paņēmienu ietekmi uz to dinamiku. Latvijas un pasaules entomologiem E. Ozols labi pazīstams ar saviem pētījumiem par jātnieciņiem (Ichneumonidae) - parazītiskiem plēvspārņiem. Par šo kukaiņu grupu E. Ozols publicējis 36 rakstus, savācis apm. 15000 eksemplāru pētniecības kolekciju, kas glabājas LU Zooloģijas muzejā. Latvijā vāktais materiāls deva E. Ozolam iespēju aprakstīt zinātnei 4 jaunas jātnieciņu ģintis un 10 jaunas sugas. Pavisam Latvijas faunā viņš konstatēja 1300 šo kukaiņu sugas. E. Ozols arī pētījis iespēju jātnieciņus izmantot augu kaitēkļu apkarošanai. E. Ozols arī pētījis un aprakstījis Igaunijas, Grūzijas un Tālo Austrumu jātnieciņus. Taču viņš nepaspēja apkopot visu savu bagāto materiālu par jātnieciņiem un uzrakstīt monogrāfiju. Ciešas saites viņam bija ar tādiem pasaules entomologiem kā H. Taunsu (Townes) AsSV, A.Romanu Zviedrijā, J.Ēlki (Oehlke) Vācijā u.c. Arī E. Ozols bija labi pazīstams pasaules entomologiem. 1951. gadā E. Ozols dibināja Vissavienības Entomologu biedrības Latvijas nodaļu (tagad Latvijas entomologu biedrība) un bija tās pirmais priekšsēdētājs (1951.-1967.) Profesors aktīvi darbojās augstskolu un zinātnisko iestāžu Zinātniskajās padomēs. Piedalījies entomoloģijas un augu aizsardzības kongresos Padomju Savienībā un ārzemēs. 1958. gadā E. Ozolam piešķīra Latvijas PSR Nopelniem bagātā zinātnes darbinieka nosaukumu. Mirst 1957. gada 23. janvārī. Apglabāts Priekuļu kapos.
| ||||||||||||||||||||||||||||
|
