Jānis Ilsters

J. Ilsters dzimis 1851. gada 14. maijā Vestienas Gretēs Vidzemes augstienē. Te jau bērnības gados viņš guva daudzus neaizmirstamus iespaidus no skaistās un daudzveidīgās dabas - kalniem, lejām, ezeriem un augiem. Maz kas zināms par viņa ģimeni. No publicētajiem materiāliem redzams, ka viņam bijušas māsa Ede un Karlīne, brālis Atis. Pirmo izglītību neilgu laiku baudījis Vestienas draudzes skolā. Tālāk seko trīs gadi Ērgļu draudzes skolā (1864 - 1867.) pie skolotāja A. Terauda ar kuru satiekas un sadarbojas arī vēlākajā dzīvē. Seko trīs gadi mājskolotāja darbā. 1871. gadā pie Cēsu apriņķa skolu pārvaldes J. Ilsters iegūst pagastskolotāja tiesības. Nu J. Ilsters ir pilntiesīgs skolotājs, taču dažādu apstākļu dēļ viņam nelaimējas dabūt ilgstošu patstāvīgu darbu kādā skolā. Ilgāku laiku (gan ar pārtraukumiem) J. Ilsters strādā Rīgas Ozolaines bērnu patversmē (1875. - 1876., 1878. - 1882.). Neilgu laiku J. Ilsters strādā par skolotāju Vestienas draudzes skolā, arī Liezerē. No 1885. - 1888. gadam viņš ir korespondents un grāmatvedis Pļaviņās. 1889. gadā neārstējamas slimības dēļ atgriežas dzimtajās Gretēs, kur arī 5. maijā mirst ( dažos literatūras avotos kļūdaini minēts 11. maijs). Apglabāts Vestienas vecajā kapsētā.

J.Ilsters nav mācījies augstskolā. Savas plašās zināšanas viņš ieguvis pašmācības ceļā kļūstot par izcilu botānikas speciālistu.

Tradicionāli J. Ilsteru uzskata par pirmo latviešu botāniķi. Taču J. Ilsters bija arī izcils pedagogs un tautas gara mantu vācējs.

Kā botāniķis J. Ilsters uzrakstījis pirmo botānikas mācību grāmatu latviešu valodā: ”Botānika tautas skolām un pašmācībai” (1883). Grāmatā doti 30 augu apraksti kā arī norādīts uz to iespējamo izlietošanu. Grāmatu sarakstot autors veidojis latviešu botānisko terminoloģiju. Grāmata tūlīt pēc iznākšanas ieguva pozitīvu novērtējumu. 1884. gadā par to rakstīja jau pieminētais A.Terauds laikrakstā “Balss”, to iesakot skolotājiem praktiskai lietošanai. Kādā vēstulē J. Ilsteram viņš raksta: ”Man tik bija, tāpat kā vēl tagad ir liels prieks par šo tik jauko botānisko grāmatu, kuru turēju un turu par jo svarīgu, ievērojamu soli latviešu zinātniskās literatūras veicināšanas ziņā”. J. Ilsters intensīvi vāca augu (arī dzīvnieku, it īpaši putnu) latviskos nosaukumus. Viņa savāktie augu latviskie nosaukumi apkopoti un iespiesti Rīgas latviešu Biedrības Zinību komisijas rakstu krājumos 1884. un 1885. gadā. No terminiem, ko te min J. Ilsters, daudzi saglabājušies līdz pat mūsu dienām. Tādi termini ir arī šodien lietotie “suga” un “valsts”. J. Ilsters ļoti priecājies kad, kādiem augiem, kuriem nav bijis zināms īsti latvisks nosaukums, tāds ir atradies, piemēram, vijolītēm - zilactiņu nosaukums. Liezerē pļavas dedestiņas sauktas par virklītēm, rūgtās ziepenītes par zīlītēm, bet pļavas spulgnaglenes par zīdenēm.

Par dažādiem botānikas un ar to saistītiem jautājumiem J. Ilsters rakstīja tā laika laikrakstos un žurnālos: “Darbā”, “Baltijas Vēstnesī”, “Baltijas Zemkopī”, “Balsī”, “Rotā”, “Dienas Lapā”, “Austrumā”. Tie ir raksti “Kārklu rīkstīšu audzināšana”, “Veco latviešu puķu dārziņš”, “Ap Jāņu laiku”, “Daži dārz- un zemkopības jautājumi”, “Par dabas vēsturi mūsu tautas - skolās” u.c.. Daļa šo rakstu jau publicēta pēc to autora nāves. J. Ilsters plānojis izdot arī savu zemkopības laikrakstu “Latvijas Zemkopis”.

Rokrakstā palikusi J. Ilstera “Zooloģija”. Viņš strādājis arī pie “Praktiskās botānikas sistemātiska kursa” sarakstīšanas, taču šis darbs palikušajos rokrakstos nav atrasts. Daudzi manuskripti palikuši nepublicēti rokrakstā.

Dzīvodams un strādādams Pļaviņās un Vestienā viņš savācis plašu un vērtīgu herbāriju, kas šodien glabājas LU Bioloģijas fakultātes Latvijas floras herbārijā un Latvijas Dabas muzeja fondos. J. Ilsters sadarbojies arī ar citiem Baltijas botāniķiem. Tā augu fenoloģiskos novērojumus viņš sūtījis pazīstamajam Tērbatas botāniķim Johanam Kristofam Klingem, bet Latvijā ekskursējis kopā ar botāniķi Eduardu Lēmani - vēlāk slavenās Polijas - Livonijas floras autoru.

J. Ilsteram daudz deva Rīgas dabaspētnieku biedrība, kurā viņš iestājās strādājot Ozolainē, jo radās iespēja piekļūt biedrības fondiem un bibliotēkai. Biedrības rakstos, jau pēc viņa nāves, E. Lēmana sagatavots, 1893. gadā iespiests viņa raksts par Vestienas apkārtnes floru. Dzīvodams un strādādams Pļaviņās, J. Ilsters sīki iepazinās ne tikai ar Daugavas krāšņākā posma floru, bet arī ar vēsturi un ievērojamām vietām. Kopā ar A. Štrenku viņš sarakstīja ceļvedi Daugavas ielejai Kokneses - Pļaviņu posmā (publicēts 1887. gadā).

Āronu Matīss, rakstot par J. Ilsteru, norāda, ka viņš savas dzīves laikā sakrājis bagātu bibliotēku, kurā bijuši ne tikai vispārēja rakstura darbi par botāniku, ģeoloģiju, kultūraugiem, augu kultivēšanu u.c. jautājumiem, bet arī visi ievērojamākie darbi par šiem jautājumiem, kas attiecās uz Baltiju.

J. Ilsters bija arī izcils pedagogs, kas prata atrast pareizu pieeju mācību darbā. Bērni savu skolotāju ļoti mīlējuši un cienījuši. Ir saglabājusies liecība, ka, skolotājam braucot Ziemassvētku brīvlaikā prom no Ozolaines, kāda skolniece ļoti lūgusi viņu neaizbraukt vai arī ņemt viņu līdz. Āronu Matīss par J. Ilsteru saka: “Dzimis pedagogs”. Viņa princips bija, ka zināšanas bērniem vajag sniegt rotaļas formā, tādejādi mācības padarot patīkamas un pievilcīgas. Šim nolūkam jāizmanto dažādas mīklas, tautasdziesmas, zīmējumi, putnu balsis (putnu valoda). Interesants šajā ziņā ir J. Ilstera 1889. gadā “Austrumā” publicētais raksts “Kā lai mūsu maziņie pavada savu laiku?” ar apakšvirsrakstu ”Kur nav darba, tur ir nedarbi”. Āronu Matīss par šo rakstu saka, ka tajā “...nelaiķis Ilsters var teikt, ielicis visu savu sirdi, savas domas, kā lai bērnu audzinātāji nodarbojas ar saviem maziņajiem lolojumiem, lai no tiem laikos iznāktu krietni vīri. Rotaļāšanās ar bērniem bij nelaiķa viens no svarīgākajiem audzināšanas principiem, kam tas nevien teorētiski piekrita, bet ko viņš pastāvīgi arī savā pedagoģiskajā praksē izlietoja - tādēļ ceru, ka lasītājiem, bērnu vecākiem un skolotājiem sevišķi, būs patīkami un no svētības taisni par bērnu rotaļām kādus vārdus dzirdēt no mūsu dārgā nelaiķa”.

Lielu ieguldījumu J.Ilsters ir devis tautas gara mantu vākšanā. Tās ir “Latvju Dainām” iesūtītās 865 tautasdziesmas no Vestienas, tie ir materiāli A.Lerha - Puškaiša “Latviešu tautas teikām un pasakām” u.c.

J.Ilstera vārds iemūžināts pasaules augu sistemātikā. Latvijas aļģu pētnieks Heinrihs Skuja atrada līdz tam nepazīstamu un nezināmu aļģi. Viņš to aprakstīja kā jaunu aļģu ģinti, dodot tai pirmā latviešu botāniķa vārdu Ilsteria ar sugu Ilsteria quadrijuncta. Latvijā šī mikroskopiskā aļģe sastopama ezeru krastos. Interesanti atzīmēt, ka Rietumeiropā atrastas un aprakstītas vēl divas šīs ģints aļģu sugas. Divas aļģu sugas no citām ģintīm H.Skuja nosauca Ilsstera vārdā: Oedogonium ilsteri - Ilstera edogonija un Tetrarcus ilsteri - Ilstera tetrarka.

Nevar atstāt arī nepieminētu J. Ilsteru - dzejnieku. Dzīves laikā J.Ilsters savas dzejas nav publicējis, izņemot vienīgi 1878. gadā “Baltijas Vēstnesī” iespiesto dzejoli “Gaisziņu kalns”. Dzeju krājums “Sīkrozītes, magonītes, dzeju ziediņi” Āronu Matīsa sagatavots iznāca jau pēc tā autora nāves 1889. gadā. Tās ir dzejas, kas veltītas dabai, mīlestībai, gada laikiem. Starp publicētajiem 40 dzejoļiem ir arī 12 atdzejojumi - Gētes, Ūlanda, Rikerta u.c. autoru darbi.

Dzeju krājuma “Sīkrozītes, magonītes, dzeju ziediņi” titullapa

J. Ilstera dzejolis “Gaisziņu kalns”

J. Ilstera dzejolis “Mana māsiņa”

Uz satura rādītāju