[an error occurred while processing this directive]
[an error occurred while processing this directive] [an error occurred while processing this directive] [an error occurred while processing this directive] [an error occurred while processing this directive] [an error occurred while processing this directive] [an error occurred while processing this directive] [an error occurred while processing this directive]
[an error occurred while processing this directive]
[an error occurred while processing this directive] [an error occurred while processing this directive] [an error occurred while processing this directive]
[an error occurred while processing this directive]
[an error occurred while processing this directive] [an error occurred while processing this directive]
[an error occurred while processing this directive]
[an error occurred while processing this directive] [an error occurred while processing this directive] [an error occurred while processing this directive]
[an error occurred while processing this directive]
[an error occurred while processing this directive]
[an error occurred while processing this directive] Kristaps Helmanis

Kristaps Helmanis

Kristaps Helmanis - dzimis 1848. gada 3. jūnijā Tērvetes pagasta Leja Čimās zemnieku ģimenē. Mācījies Kalnamuižas pagasta skolā, tad 1862. gadā iestājās Jelgavas 4 klašu reālskolā, kuru beidza 1865. gadā. Pēc tam, trūkuma spiests 8 gadus strādā dažādus darbus, pelnot līdzekļus studijām. Šajā laikā K.Helmanis strādā gan par skolotāju, gan muižas darbvedi un brūžu uzraugu, arī par brūžu vadītāju. Brīnumainā veidā K.Helmanis pratis uzlabot darbu brūžos, kur tas nav veicies. Var tikai minēt, kur K.Helmanis apguvis šo mākslu, jo rūgšanas process tajā laikā vēl nebija izpētīts.

1873. gadā K.Helmanis iestājas Tērbatas Vetrinārajā institūtā, kuru beidz 1877. gadā. Studiju laikā par studentu sacensības darbu “Par mugurkaulnieku spermatozoju attīstību” saņem zelta medaļu.

Pēc institūta beigšanas K.Helmanis paliek pie tā par asistentu un jau 1879. gadā aizstāv maģistra disertāciju un pārceļas uz Pēterburgu par gvardes jātnieku pulka veterinārārstu. Šajā darbā K.Helmanim bieži jāsastopas ar bīstamu zirgu slimību - ļaunajiem ienāšiem. To pētīšanai pie pulka ambulances K.Helmanis iekārto laboratoriju, kurā risina šīs slimības pētīšanas un apkarošanas jautājumus. Kopā ar Alfredu Bertušu viņš pēta slimības klīniskās izpausmes gan zirgiem, gan arī mākslīgi inficētiem laboratorijas dzīvniekiem - jūras cūciņām, kaķiem u.c. Šo pētījumu rezultātā viņš iegūst plašu informāciju par ienāšu klīnisko ainu.

Jau 1880. gadā franču mikrobiologs - mikrobioloģijas kā zinātnes pamatlicējs Luī Pastērs uzsāka trakumsērgas pētījumus. 1885. gada novembrī viņš paziņo pasaulei, ka ar vakcināciju (aizsargpotes ievadīšanu) izdevies pasargāt no saslimšanas traka suņa sakostu zēnu. Sākumā L.Pastērs traku dzīvnieku sakostos cilvēkus vakcinēja tikai savā laboratorijā Parīzē. Taču šāda uzdevuma veikšanai viņa laboratoruja ātri izrādījās par mazu. Arī daudziem sakostajiem cilvēkiem brauciens uz Parīzi bija par tālu. Tāda zeme bija arī Krievija.

No 1885. gada arī K.Helmanis pievēršas trakumsērgas problēmai. Vadoties pēc L.Pastēra metodikas, viņš materiālu no traka suņa smadzenēm pārpotē truša smadzenēs. Infekcijas materiālu vairākkārtīgi pārpotējot iegūst neitralizētu vīrusu. Šādu neitralizētu vīrusu ievadot traka suņa vai kāda cita traka dzīvnieka sakostam cilvēkam tā ķermenī izraisa aizsargreakciju pret aktīvo trakumsērgas ierosinātāju. K.Helmanis bija ļoti rūpīgs eksperimentators un savus secinājumus izdarīja tikai pēc daudziem atkārtotiem eksperimentiem.

K.Helmaņa darbs kļuva zināms Oldenburgas princim Aleksandram Petrovičam, kurš sāka atbalstīt K.Helmaņa pētījumus. 1886. gada vasarā Oldenburgas princis, apmeklējot Parīzi bija arī L.Pastēra laboratorijā. Viņš atveda K.Helmanim divus trušus un tādejādi jau 1886. gada vasarā viņa rīcībā bija novājināts trakumsēgas vīruss. Stāvoklis bija tāds, ka Pēterburgā uz vietas varēja sākt ārstēt (potēt) traku dzīvnieku sakostos cilvēkus. Krievijā tajā laikā trakumsērga bija plaši sastopama Smoļenskas apkārtnē, bet sakostos zemniekus sūtīja ārstēties uz Parīzi pie L.Pastēra. Oldenburgas princim nebija pārliecības par iegūtās potes nekaitīgumu un vietējo ārstu prasmi. Tad uz viņa vēlēšanos L.Pastērs sūtīja uz Pēterburgu divus savus līdzstrādniekus. Pēterburgā, K.Helmaņa laboratorijā viena telpa bija atvēlēta darbam ar trakumsērgu. L.Pastēra līdzstrādnieki kopā ar K.Helmani visu sagatavoja un 1886. gada 26. jūlijā ziņoja princim par gatavību sākt potēt traku dzīvnieku sakostos cilvēkus. Tā Pēterburgā nodibināja pirmo Pastēra staciju pasaulē ārpus Parīzes. (1914. gadā novājinātu trakumsērgas vīrusu atveda arī uz Rīgu un atklāja Pastēra staciju).

Viens no L.Pastēra līdzstrādniekiem, kas palīdzēja Pēterburgā sagatavot un atklāt Pastēra staciju - Adriāns Luārs aiocināja K.Helmani apmeklēt Parīzi un Pastēra institūtu. 1886. gadā K.Helmanis kopā ar savu līdzstrādnieku trakumsērgas pētījumos ārstu Hižinu ieradās parīzē un apmeklēja Pastēra laboratoriju. Šajā laikā arī izveidojās K.Helmaņa un L.Pastēra kontakti, kas vēlāk turpinājās vēstulēs.

Dažas vēstules no L.Pastēra sarakstes ar K.Helmani glabājas mūsu Mikrobioloģijas institūta arhīvā. Kādā no šīm vēstulēm, kuru L.Pastērs rakstījis no Bordigeras, kur tas atpūtās, redzams, ka arī te viņu neatstāj daudzi jautājumi, kas saistās ar vakcīnas lietošanu, ar ārstu un arī citu cilvēku attieksmi pret potēšanu.

Franču mikrobiologa Luī Pastēra vēstules K. Helmanim fragments

K.Helmaņa Pastēra stacijā ne tikai veica traku dzīvnieku sakosto cilvēku potēšanu, bet arī plašu zinātnisko darbu ne tikai ar trakumsērgu, bet arī ar tādām slimībām kā sifiliss, bakas, liesas sērga (Sibīrijas mēris), ļaunie ienāši. Pētījumu vajadzībām stacijā turēja lielu daudzumu dažādu dzīvnieku: 200-300 trušus, 0-60 pērtiķus, 60-70 suņus, 15-20 jūras cūciņas kā arī citus dzīvniekus (aitas, kazas, peles, xirgus u.c. K.Helmanis bija ļoti rūpīgs eksperimentators un secinājumus izdarīja tikai uz plaša mēģinājumu materiāla pamata. Taču viņa Pastēra stacija šādiem pētījumiem bija kļuvusi par šauru.

1890. gadā biedzot piepildās K.Helmaņa sapnis par Eksperimentālās medicīnas institūtu. Tajā bija vairākas nodaļas ar plašu pētījumu programmu. K.Helmanis vadīja epizootoloģijas nodaļu. Lai būtu iespēja strādāt tikai zinātnisko darbu, K.Helmanis aizgāja no dienesta armijā kur bija pavadījis 12 gadus. Dienesta laikā viņš no titulārpadomnieka (kapteiņa) bija uzkalpojies par kolēģijpadomnieku (pulkvedi) un no zemnieka kļuvis par personālmuižnieku, kurš ir jāuzrunā ar “augstdzimtība”. K.Helmanis bija saņēmis arī vairākus apbalvojumus: viņam bija piešķirts Svētā Staņislava trešās pakāpes ordenis un Svētā Vladimira ceturtās pakāpes ordenis.

1891. gadā K.Helmanis atklāj maleīna diagnostiskās īpašibas. Taču darbs ar ļaunajiem ienāšiem prasīja arī upurus. Ar šo slimību inficējās un nomira vairāki K.Helmaņa līdzstrādnieki un draugi. starp tiem arī Alfrēds Bertušs (1849-1890), Oto Kalniņš (1856-1891) un Roberts Vāgners (1861-1890).

K.Helmani saistīja arī tuberkulozes pētīšana: līdzīgi kā tas bija ar ļaunajiem ienāšiem viņš loloja sapni ar tuberkolozes baktērijas ekstraktiem padarīt organismu imūnu pret šiem dīgļiem. Un kad pasauli aplidoja ziņa, ka Kohs atradis tuberkulīnu, arī K.Helmanis to bija patstāvīgi ieguvis savā laboratorijā.

K.Helmanis mirst 1902. gada 10. martā no galvas smadzeņu garozas audzēja. Apbedīts Latvijā, Tērvetē, toreizējā Kalnamuižas kapsētā. Tur 1938. gada 26. maijā Latvijas Veterinārārstu biedrība uzlika pieminekli, kuru 1995. gada pavasarī apgānīja krāsaino metālu un zelta meklētāji.

K. Helmaņa kapa piemineklis Kalnamuižas
kapsētā (2002. gada 27.jūnijs). Foto: Edgars Vimba
Plāksne K. Helmaņa kapa pieminekļa aizmugurē ar zinātnieka galvenajiem darbiem (2002. gada 27.jūnijs) Foto Edgars Vimba
Uz satura rādītāju

 

Lapu atjaunoja Mārtiņš Pētersons
EU ESF LU LU BF Latvijas Daba 26.02.2008