[an error occurred while processing this directive]
[an error occurred while processing this directive] [an error occurred while processing this directive] [an error occurred while processing this directive] [an error occurred while processing this directive] [an error occurred while processing this directive] [an error occurred while processing this directive] [an error occurred while processing this directive]
[an error occurred while processing this directive]
[an error occurred while processing this directive] [an error occurred while processing this directive] [an error occurred while processing this directive]
[an error occurred while processing this directive]
[an error occurred while processing this directive] [an error occurred while processing this directive]
[an error occurred while processing this directive]
[an error occurred while processing this directive] [an error occurred while processing this directive] [an error occurred while processing this directive]
[an error occurred while processing this directive]
[an error occurred while processing this directive]
[an error occurred while processing this directive] Pauls Galenieks

Pauls Galenieks

Pauls Galenieks - viena no izcilākajām botāniķu personībām 20. gs. vidū. Viņš dzimis 1891. gada 23. februārī Kurzemē Rubas pagasta “Birzēs” mežsarga ģimenē. Pirmā P.Galenieka skola bija Pampāļu 2-gadīgā ministrijas skola, tai sekoja Saldus pilsētas skola, sešas A.Ķeniņa reālskolas klases Rīgā, realskolas 7. klasi P.Galenieks beidz Jelgavā 1911. gadā un tā paša gada rudenī iestājas RPI Lauksaimniecības nodaļā. Institūtu jaunais speciālists beidz 1917. gadā, institūtam atrodoties emigrācijā Maskavā. Jau 1911. gadā P.Galenieks sāk strādāt laikrakstā “Jaunākās Ziņas”. Ar šo laikrakstu viņš bija cieši saistīts arī vēlāk 20. un 30. gados, kad laikrakstā parādījās daudzie P.Galenieka populāri zinātniskie raksti.

Vēl, būdams students, 1916. gadā P.Galenieks piedalās Aizkaukāza floras un faunas pētīšanas ekspedīcijā, bet, jau pēc institūta beigšanas, 1920. - 1921. gadā pats vadīja ārstniecības augu pētīšanas ekspedīciju Altajā.

1921. gadā P.Galenieks atgriežas Latvijā, atvedot līdzi Altajā savākto augu sēklas, kuras izsēj 1922. gadā jaundibinātajā LU Botāniskajā dārzā Dreiliņos (dārzs tur atradās līdz 1926. gadam). 1921. gadā P.Galenieks sāk strādāt LU Matemātikas un dabaszinātņu fakultātes Dabaszinātņu nodaļas Sistemātiskās botānikas katedrā par asistentu. 1938. gadā aizstāv disertāciju “Latvijas rozes”, iegūstot dabaszinātņu doktora grādu. Tai pašā gadā ievēlēts par docentu, bet no 1939. gada ir Jelgavas lauksaimniecības akadēmijas Botānikas katedras vadītājs un profesors, 1940.-1941. gadā arī rektors.

1940. gadā P.Galenieku ievēl tautas Saeimā un Latvijas PSR Augstākajā Padomē. 1941. gadā, vācu okupācijas laikā seko ieslodzījums Rīgas Centrālcietumā, bet 1942. gadā Salaspils koncentrācijas nometnē. Vēlāk viņam atļauj dzīvot policijas uzraudzībā savās lauku mājās “Rozītēs” Baldonē.

“Rozītes” uzcēla uz 1929. gadā iegādātā zemesgabala. Mājas tādu vārdu ieguva tāpēc, ka profesors ļoti mīlēja rozes. Arī savā zinātniskajā darbā P.Galenieks pievērsās Latvijas savvaļas rožu pētījumiem ar velosipēdu apbraukājot Latviju un vācot floristisko materiālu. Uzsāktie rožu pētījumi noslēdzās ar 1936. gadā aizstāvēto doktora disertāciju “Latvijas rozes”. Bet “Rozītēs”jau no 30. - o gadu sākuma P. Galenieks sāka veidot dendrāriju. Kā stāsta profesora mazmeita Sandra, ozolus gar ceļu pie “Rozītēm”stādījis profesors pats ar zīlēm. Taču šodien mūsu rīcībā nav datu par to, cik koku un krūmu sugas P.Galenieks sākotnēji šajā dendrārijā iestādījis, kas ieaudzis, kas iznīcis. LU muzeja Botānikas nodaļā mašīnrakstā glabājas “Rozīšu” parka koku un krūmu saraksts, kurā ir 95 sugas, Saraksta sastādīšanas gads nav uzrādīts. 1974. gadā izdotajā grāmatā “Koki un krūmi Latvijas lauku parkos” teikts, ka “Rozišu”dendrārijā 1,2 ha platībā stādījumos sastopamas vietējās lapu koku un krūmu sugas, kā arī vairāk nekā 70 eksotu sugas. Uzsvērts, ka zinātniska un praktiska nozīme ir eksotu kolekcijai, kurā atrodamas vairākas unikālas sugas, no kurām kā svarīgākās atzīmētas : Abies balsamea var. phanerolepis, A. veitchii, Larix kaempferi, Picea engelmannii, P. glauca, P. koraiensis, P. pungens, Pinus sibirica, P.strobus, Thuja occidentalis, T.o. ‘Fastigiata’, Acer spicatum, Cercidiphyllum japonicum, Cerasus sargentii, Corylus avellana ‘Fuscorubra’, Euonymus alatus (!!), Juglans ailanthifolia, Laburnum anagyroides, Lonicera periclymenum ‘Serotina’, Malus baccata, M. coronaria (!!), M. sargentii, M. zumi, Menispermum dahuricum, Myrica pennsylvanica, Padus serotina, Philadelphus pubescens, Populus suaveolens, Quercus robur ‘Fastigiata’, Q. rubra, Rosa tomentosa (!), R. woodsi, Salix alba ‘Chermesina’, Syringa amurensis, S. reflexa, S. wolfii, Vitis amurensis u.c. Atzīmēts, ka tajā laikā stādījumi labi saglabājušies un kopti. Nav mūsu rīcībā datu, kas no visa tā šodien vēl ir saglabājies.“Rozīšu” dendrāriju daudzus gadus sabiedriskā kārtā kopa Baldones vidusskolas skolnieki savas skolotājas L. Beinardtes vadībā. Pēdējā laikā šī tradīcija bija pārtrūkusi un, mantiniekiem, gluži vienkārši fiziski nespējot teritoriju sakopt, dendrārijs aizauga. Tagad parādījusies cerīga ziņa, proti, “Rozīšu”viesu grāmatā, kuru kādreiz iekārtoja un atvēra Baldones vidusskolas 5. klase ar audzinātāju L. Beinardti 2000. 5. oktobrī parādījies Baldones vidusskolas 11.b klases ieraksts: "Viesojāmies “Rozītēs”, izskatījām viesu grāmatu, atradām pazīstamus vārdus, pat vecāku vārdus. Esam nolēmuši pavasarī atgriezties un pastrādāt “Rozītēs, lai atjaunotu tradīciju". Seko 12 paraksti. Baldones vidusskolas skolēni piedalījās talkā “Rozīšu” dendrārija sakopšanā 2001. gada maijā un kopīgi ar Baldones mežniecības darbiniekiem 2002. gada aprīlī.

Baldones vidusskola talkā “Rozītēs” 2001. gada maijā

Talka dendrārija sakopšanā 2002. gada 18. aprīlī

Talka dendrārija sakopšanā 2002. gada 18. aprīlī

Parakstīšanās viesu grāmatā pēc talkas

“Rozīšu”dendrārijs kā “Profesora P.Galenieka dendroloģiskie stādījumi”bija ietverts gan 1977., gan arī 1987. gada Ministru Padomes pieņemtajā “Latvijas PSR teritorijā esošo [aizsargājamo] parku un dendroloģisko stādījumu sarakstā”. Arī tagad šis dendrārijs ir ierakstīts Latvijas Republikas Ministru Kabineta apstiprināto aizsargājamo parku sarakstā.

No darbiem, kuros P. Galenieks pievērsies tieši dendroloģijai, jāmin 1947. gadā Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstīs publicētais raksts “Skujkoku aklimatizācijas panākumi Latvijas PS republikā”. Raksta ievadā autors norāda, ka skujkoku aklimatizācijas teorētiskās izredzes ir sliktākas nekā lapukokiem, kam par iemeslu ir to lielākais ģeoloģiskais vecums un mazāk plastiskās augu dzīvības formas, kā arī tas, ka skujkokiem kā mūžzaļiem augiem svešā klimatā grūtāk iedzīvoties, jo zaļās skujas jāpatur gan vasaras gan ziemas laika pārmaiņās.

Novērojumiem visvairāk datus devuši Skrīveru dendroloģiskais parks un LU Botāniskais dārzs, kuros novērojumi veikti nepārtraukti 25 gadus. Novērojumi veikti arī citos skujkoku stādījumos, parkos, Latvijas pilsētās, privātos dārzos. Gandrīz pusi no rakstā aplūkotajiem kokiem raksta autors ap 20 gadus audzējis arī pats - acīm redzot šie novērojumi attiecas uz “Rozīšu”dendrāriju, lai gan rakstā uz to nekādas norādes nav.

Pēc P. Galenieka datiem Latvijā nopietni izmēģinātas apmēram 80 skujkoku sugas, kas ir 16 % no pasaules skujkoku sugu skaita.

Zinātnes pasaulē un darbā ar jaunatni profesors atgriežas 1944. gadā. No 1944. - 1950. gadam viņš ir LVU Bioloģijas fakultātes dekāns, bet no 1944. - 1960. gadam LVU Bioloģijas fakultātes Botānikas katedras vadītājs, vienlaikus arī LLA Botānikas katedras vadītājs.

Ļoti plaša izvēršas P.Galenieka darbība 20. gs. 40. un 50. gados. Tas ir pedagoģiskais darbs, kas saistās ar botānikas mācīšanu LVU un LLA studentiem, tā ir mācību grāmatu rakstīšana, tas ir arī zinātniskais darbs, kas veltīts Latvijas floras pētīšanai. P.Galenieks 20. gs. 40. gadu otrajā pusē sagatavo tos speciālistus, kuri vēlāk profesora vadībā saraksta pirmo grāmatu par Latvijas floru latviešu valodā apkopojot tajā laikā pieejamo, herbārijos un literatūrā atrodamo, informāciju. Darbs “Latvijas PSR flora” četros sējumos iznāca no 1953.- 1959. gadam.

1953. gada I sējuma izdevuma “Latvijas PSR flora” vāks

1953. gada I sējuma izdevuma “Latvijas PSR flora” titullapa

1953. gada I sējuma izdevuma “Latvijas PSR flora” lappuse

Profesors aktīvi darbojās Zinātņu Akadēmijas Terminoloģijas komisijā izstrādājot un nododot apstiprināšanai botānikas terminus. Viņš arī, daudzām augu ģintīm, kurām latviešu valodā nebija tautas nosaukumu, deva labskanīgus un augus raksturojošus nosaukumus, piemēram, bezslavītes, dziedenītes, sīkpapardes, vairodzenes u.c.. Sugu epitetiem un dažreiz arī ģinšu nosaukumos būdams kurzemnieks, viņš daudzos gadījumos izvēlējās īpašības vārdu “dižs”. Tā nu mums tagad ir dižā aslape, dižauzas, dižmeldri un vēl daudzi citi augu nosaukumi. Savus “dižus”nosaukumus dabūja arī daži koki: dižskābarži un dižegles. Par pēdējo Abies ģints nosaukumu gan profesors nevarēja vienoties ar citiem dendrologiem, kuri palika pie baltegļu nosaukuma. 1950. gadā iznāca profesora sagatavotā “Botāniskā vārdnīca”, kurā atrodami visu Latvijas savvaļas augu nosaukumi latviešu, latīņu un krievu valodā, ģinšu nosaukumi ar to latīnisko (zinātnisko) nosaukumu nozīmes skaidrojumu, kā arī sugu latīnisko epitetu vārdnīca.

1950. gada izdevuma “Botāniskā vārdnīca” vāks

1950. gada izdevuma “Botāniskā vārdnīca” titullapa

1950. gada izdevuma “Botāniskā vārdnīca” lappuse

Šajā laikā P.Galeniekam par saviem demokrātiskajiem uzskatiem un pārliecību nācās arī ciest no valdošās varas. Profesors nevarēja piekrist tajā laikā Padomju Savienībā valdošajai pseidozinātnei ar T.Lisenko priekšgalā, kas neatzina un nozākāja klasisko ģenētiku.

Profesors nevarēja piekrist arī citām tajā laikā uzspiestajām dogmām un vārda brīvības ierobežošanai. Par to liecina notikums 1946. gadā, kad profesors bija atļāvies LVU Inženierzinātņu fakultātes studentiem izlaidumā teikt šādus vārdus: “Ieteicu jaunajiem inženieriem neticēt nevienam, neticēt nevienam cilvēkam, nevienai idejai, nekādai autoritātei. Paļauties drīkst tikai uz saviem spēkiem. Dzīvē viss mainās un viļ un paļauties var tikai uz sevi. Laiki mainīsies, draugi atstās, un tam, kas uz kaut ko paļāvās un kaut kam ticēja, būs nepatikšanas”. Tad laikrakstā “Cīņa” parādījās A. Pelšes raksts “Kam tic profesors Galenieks?”, kurā profesoru ieskaitīja rūdītu reakcionāru un buržuāzisko nacionālistu kompānijā un paredzēja, ka latviešu inteliģence ar sašutumu no viņa novērsīsies.

1926. gadā P. Galenieks saņēma Kr. Barona prēmiju par interglaciāla kūdras slāņa floras pētījumiem, bet 1937. gadā kā līdzredaktors kopā ar profesoru N. Maltu par rakstu krājuma “Latvijas zeme, daba un tauta” II sējumu. 1959. gadā viņam piešķīra Latvijas PSR Nopelniem bagātā zinātnes darbinieka nosaukumu.

Uz satura rādītāju

 

Lapu atjaunoja Mārtiņš Pētersons
EU ESF LU LU BF Latvijas Daba 26.02.2008