Mācīšanās stili
Ir daudz dažādu
teoriju par cilvēka mācīšanās stiliem. Salīdzinājumam ieteicams iepazīties
ar vairākiem variantiem, ko piedāvā dažādas teorijas.
Mācīšanās
stili (P. Honey un A. Mumford [14]) no Prime the JCI coaching course
[35].
|
Mācīšanās cikla posmi |
Mācīšanas stils |
|
Eksperimentēšana |
Aktīvists: es
gribu pamēģināt vēlreiz |
|
Reflektēšana/refleksija |
Reflektētājs:
man nepieciešams laiks, lai par to padomātu |
|
Teoretizēšana |
Teorētiķis:
kā tas varētu noderēt vēl citur? |
|
Pārbaudīšana |
Pragmatiķis:
kā es to pielietošu praksē? |
Mācīšanās
stili (no L. Lapiņas, V. Rudiņas grāmatas
"Interaktīvās mācīšanas
metodes", modificēti pēc P. Honey un A. Mumford),[27]
| |
Stila raksturojums |
Stila pārstāvjiem patīk |
Stila pārstāvjiem nepatīk |
|
Pārveidojošais stils (konkrētā pieredze) |
Labi spēj praktiski izmantot idejas, spēj
koncentrēties uz konkrētām problēmām, nav pārlieku emocionāli,
daudz labāk sakaras ar lietām nekā ar cilvēkiem |
Dalīties izjūtās un pieredzē, citu atsaucība,
zināšanu lietošana, risinot dažādas problēmas, patstāvīga domāšana
un autonomija. |
Teorētiskās lekcijas, lasīšana. |
|
Izplatošais stils (refleksīvā novērošana) |
Spēcīgākā puse ir pieredze un novērošana,
dzīvi interesējas par citiem cilvēkiem, ir jūtīgi un apveltīti ar
iztēli. |
Eksperimentēt, vērtēt pēc ārējiem kritērijiem,
nepieciešamas laiks pārdomām. |
Diskusijas, lomu spēles, citu dalībnieku vērtējums,
reglamentētas nodarbības. |
|
Piesavinošais stils (abstraktā
konceptualizācija) |
Prot veidot teorētiskus modeļus, savas zināšanas
veido, apvienojot novērojumus un izpratni, saista abstraktas teorijas,
maz interesējas par cilvēkiem. |
Veidot teorijas, balstoties uz personiskajiem pētījumiem,
teorētiski apsvērumi, tabulas, līknes, sistematizētas nodarbības. |
Vingrinājumu grupās, lomu spēles, dalīšanās
personiskajās izjūtās. |
|
Pielāgojošais stils (aktīvā eksperimentēšana) |
Spēcīgākā puse ir pieredze un eksperiments,
prot tos lietot jaunas pieredzes iegūšanai, problēmu risināšanai
izmanto kļūdu un meklējumu metodi, mīl riskēt, ir labi
organizatori. |
Diskusijas mazās grupās, projekti, citu dalībnieku
atsaucība, uzdevumi, kas veicami pēc nodarbībām, risināt praktiskas
problēmas, prasmes vingrinājumu. |
Lekcijas, darba novērtējums, pārāk stingra
uzraudzība. |
Jo aktīvāk
cilvēks mācās, jo zināšanu līmenis ir augstāks. To parāda attēls “Mācīšanas
metodes un zināšanu efektivitāte”, kas demonstrē dažādu mācību metožu
izmantošanas un zināšanu efektivitātes saistību.
Mācīšanas
metodes un zināšanu efektivitāte [35]
ASV Nacionālais
pamatprasmju institūts (National Institute for Literacy's) pieaugušo
pamatprasmēm un mūžizglītībai definējis standarti nākotnē [11] –
skat., attēlu “Nākotnes standarti pieaugušo pamatprasmēm un mūžizglītībai”
Attēls.
Nākotnes standarti pieaugušo pamatprasmēm un mūžizglītībai
Pēc
Learning style in Action (LSA) datiem ir 49 individuālie elementi, kas
sakārtoti sešās zonās un attēloti kā piramīdas slāņi. Četrus apakšējos
piramīdas slāņus nosaka cilvēka bioloģiskais un ģenētiskais pamats, bet
divus augšējos veido dzīves laikā iemācītais.
Kreisā/labā
smadzeņu pusložu dominante
parāda secīgu vai vienlaicīgu/simultānu smadzeņu darbības stratēģiju,
nosaka reflektīvu vai impulsīvu domāšanas veidu, kā arī
visaptverošu analītisku vai holistisku/globālu mācīšanās stilus.
Sajūtu
modalitāte
ietver
dzirdes (dzirdēšana, runāšana, iekšējais dialogs)
vizuālo (izlasīšana, ieraudzīšana, vizualizācija)
taktilo/taustes (manipulācija, pieskaršanās) un
kinestēzisko (darīt, sajust) sajūtu izvēli
Fiziskās
vajadzības
nosaka
mobilitātes nepieciešamību (iespēja izvēlēties pārvietoties vai nepārvietoties),
pārtikas uzņemšanu (ēst, skrubināt, dzert, košļāt utt.) un
dienas ritma (personiskie bioritmi) izvēli
Vide
iespēja izvēlēties
skaņas fonu (nepieciešamība pēc mūzikas vai citas skaņas vai klusuma izvēle)
gaismu (vajadzība pēc spilgta vai matēta apgaismojuma)
temperatūru (vajadzība pēc aukstuma vai siltuma)
darba telpu (formāla vai neformāla/komfortabla dizaina izvēle )
Sociālais
sadalījums grupās
ietver
iespēju izvēlēties strādāt vienatnē vai pārī, kopā ar līdzgaitniekiem
vai komandā, vai kāda cita pārvaldībā (vēlme mācīties skolotāja vai
citu vadībā)
Attieksmes
parāda
motivāciju (iekšējā vai ārējā motivācijā mācīties),
neatlaidību (augsta, nepastāvīga vai zema),
pakļaušanos (pakļaušanās vai nepakļaušanos/nedisciplinētību),
struktūru (patstāvīgs vai nepatstāvīgs, prasa vadošus norādījumus no
citiem),
daudzveidību/dažādību (nepieciešama rutīna vai pārmaiņas/dažādība).[28].
Jau kopš tā
laika, kad Bendžamins Blūms un viņa kolēģi publicēja darbu “Izglītības
galveno uzdevumu klasifikācija: kognitīvā sfēra”, izglītības programmu
veidotāji identificē galvenos uzdevumus pēc to tipiem – piemēram, zināšanu,
prasmju vai attieksmju galvenie uzdevumi – un dažkārt pēc to sarežģītības
pakāpes [6]. Blūms ar kolēģiem izšķīra trīs sfēras – kognitīvo.
afektīvo un psihomotoro. Kognitīvajai sfērai viņi pieskaitīja:
zināšanas,
saprašanu,
izmantošanu,
analīzi,
sintēzi un
vērtēšanu.
Roberts Ganje
(Gagne) ieteica kognitīvajā sfērā iekļaut tādas kategorijas kā
informācija, konkrēti jēdzieni, definēti jēdzieni, principi, problēmu
risināšana un kognitīvā stratēģija [12]. Bez šīm divām ir vēl daudz
citu klasifikāciju. Taču svarīgākais tomēr ir izvēlēties to, kurus cilvēka
pieredzes aspektus mēs uzskatām par vērtīgiem. Var izmantot klasifikāciju,
kas par svarīgāko cilvēka dzīvē uzskata zināšanu apguvi, domāšanas
izkopšanu, darbošanos, sajušanu un izjušanu, izaugsmi. pieredzes bagātināšanu
un cilvēka paša esamību [34, 72].
Pazīstama ir
amerikāņu zinātnieka D.A. Kolba metodika, ar kuras palīdzību, var noteikt
savu mācīšanās stilu. Viņš piedāvā četras mācīšanās stilu
kategorijas:
|
Konkrētā pieredze (KP) |
Iegūstot zināšanas, persona izmanto savu
pieredzi, kas galvenokārt balstās uz izjūtām. Šīs personas parasti
ir “orientētas uz cilvēkiem”. Šādi cilvēki uzskata, ka teorijas
apguve nav īstais ceļš, un katru situāciju grib uzskatīt par īpašu.
Vislabāk viņi mācās no konkrētiem piemēriem un pieredzes. Šie
cilvēki maz uzticas autoritātēm, labprāt lieto atgriezenisko saikni,
mīl diskutēt. |
|
Abstraktā konceptualizācija (AK) |
Piemīt analītiska pieeja mācību procesam,
kas lielā mērā balstīta uz loģisku domāšanu un racionālu vērtējumu.
Šādi cilvēki ir orientēti uz lietām un simboliem, nevis uz citiem
cilvēkiem. Vislabāk viņi zināšanas apgūst bez citu palīdzības,
bez autoritātes vadībā, kad uzsvars tiek likts uz teoriju un sistemātisku
analīzi. Atkārtoti vingrinājumi un attēlošana šiem cilvēkiem dod
mazu labumu, tie pat apgrūtina mācīšanos. |
|
Aktīvā eksperimentēšana (AE) |
Apveltīti ar aktīvu, enerģisku pieeju mācībām,
kuras pamatā ir eksperiments. Šādi cilvēki vislabāk apgūst zināšanas,
ja var iesaistīties dažādos projektos, mājas uzdevumos, diskusijās
mazās grupās. Necieš pasīvas mācīšanās metodes, piemēram,
lekcijas. Parasti tās ir ekstravertas personas. |
|
Refleksīvā novērošana (RN) |
Raksturīga objektīva un noteikta pieeja mācībām.
Šādi cilvēki parasti, balstoties uz uzmanīgiem novērojumiem, izstrādā
savu personisko spriedumu un labprāt mācībām izvēlas tādu mācību
veidu kā lekcijas, kas ļauj ieņemt novērotāja pozīciju. Parasti tās
ir intravertas personas. |
Zinot šīs
četras mācīšanās stilu kategorijas, var secināt, ka pie “Konkrētās
pieredzes (KP)” pārstāvjiem var pieskaitīt tos cilvēkus, kuru psiholoģisko
tipu ietekmē emocionalitāte. Pie “Abstraktās konceptualizācijas (AK)”
vairāk piederēs tie cilvēki, kam ir izteikta loģika. Ņemot vērā, ka “Aktīvās
eksperimentēšanas (AE)” stilu pārsvarā pārstāv ekstraverti, bet “Refleksīvo
novērošanu (RN)” – intraverti, var veidot sakarību starp mācīšanās
stilu kategorijām un Junga piedāvātajiem cilvēku psiholoģiskajiem tipiem
– skat., attēlu “Sakarība starp mācīšanās stilu un cilvēka psiholoģisko
tipu”. [25, 68-69. lpp.]
Attēls.
Sakarība starp mācīšanās stilu un cilvēka psiholoģisko tipu.
Mācīšanās
stili saistībā ar daudzpusīgām spējām
(pēc H. Gardnera, [13]).No grāmatas T. Koķe. "Pieaugušo izglītības
attīstība: raksturīgākās iezīmes". [23, 47. lpp].
|
Spējas |
Patīk |
Izdodas |
Mācās |
|
Lingvistiskās |
lasīt, rakstīt, stāstīt |
atcerēties vārdus, nosaukumus |
artikulējot, klausoties, skatoties |
|
Matemātiski loģiskās |
eksperimentēt, operēt ar skaitļiem, uzdot
jautājumus, analizēt piemērus |
rēķināšana, apspriešana |
dalot kategorijās, klasificējot, abstrahējot |
|
Telpiskās |
zīmēt, būvēt, skatīties attēlus, filmas |
iztēle, intuīcija, mozaīkas(pušļu) salikšana,
kartes lasīšana |
iztēlojoties, sapņojot, strādājot ar krāsām |
|
Muzikālās |
dziedāt, klausīties mūziku, spēlēt
instrumentus |
uztvert skaņas, atcerēties melodijas, ievērot
ritmu un laiku |
balstoties uz ritmu, melodiju |
|
Ķermeniski kinētiskās |
taustīt, runāt, izmantot ķermeņa valodu |
fiziskās aktivitātes |
taustot, kustoties, apgūstot zināšanas ar ķermenisku
izjūtu palīdzību |
|
Starppersonu |
iegūt daudz draugu, iekļauties grupā |
saprasties, vadīt citus, risināt konfliktus |
daloties pieredzē, salīdzinot, sadarbojoties |
|
Intrapersonu |
būt vienpatim |
pārzinot sevi, koncentrēties uz savām izjūtām |
strādājot individuāli, ir nepieciešama
personiska telpa |
Mācīšanās
stili
(M. Mosston, S. Ashworth, 1986 [32]). No grāmatas T. Koķe.
"Pieaugušo izglītības attīstība: raksturīgākās iezīmes".
[23, 48. lpp].
|
Komandējošais stils |
autoritārs, uz skolotāju centrēts |
|
Praktiskais stils |
autoritārs, uz skolotāju centrēts, akcents
uz vingrinājumiem |
|
Savstarpējais stils |
pāru darbs |
|
Paškontroles stils |
skolotājs izvirza uzdevumu, studējošais
izpilda un pats novērtē |
|
Ietveršanas stils |
diferencēta pieeja katram auditorijā |
|
Vadītās atklāsmes stils |
piedāvāto jautājumu un uzdevumu ietvaros
studējošais patstāvīgi meklē atbildes |
|
Diverģences stils |
jaunu alternatīvu pieeju, risinājumu rosināšana |
|
Individuālās programmas stils |
balstoties uz iepriekšējām zināšanām un
pieredzi, studējošais tiek stimulēts organizēt savu darbu skolotāja
vadībā |
|
Studenta ierosmju stils |
studējošais pats tiek stimulēts organizēt
savu mācīšanās pieredzi, skolotājs viņu atbalsta |
|
Pamācības stils |
pilnīga patstāvība |
Mācīšanās
stili un dalībnieku līdzdalība
(B. Barnes et al., 1987, [4]). No grāmatas T. Koķe. "Pieaugušo
izglītības attīstība: raksturīgākās iezīmes". [23, 49. lpp].
| |
Slēgtais |
Ierobežotais |
Atvērtais |
|
Saturs |
stingri noteikts, nav maināms |
skolotājs pārrauga tēmu un uzdevumus, ir
skaidri kritēriji |
katrs jautājums tiek pārrunāts, tiek pieņemts
kopīgs lēmums |
|
Akcents |
dogmatiskas zināšanas, formālas prasmes, vienkāršota
pieeja |
skolotājs nosaka virzību, taču dažas studējošo
idejas tiek atzītas |
pamatojuma kopīgi meklējumi, studējošo idejas
nopietni respektētas |
|
Studējošo darbība |
pieņemt piedāvāto, darboties tradicionālā
veidā |
skolotāja domas izpratne, hipotēžu veidošana,
pārbaudes darbu izpilde |
mērķu un metožu kritiska apspriešana, dalīta
atbildība par satura apguvi un kritērijiem |
|
Jēdzieni |
autoritāte, precīza norise un pareizas atbildes |
norises un kritēriju apspriešanas iespējas |
atbilstība, studējošo prioritāšu kritiska
apspriešana |
|
Metodes |
izskaidrošana, pieraksti, individuāli uzdevumi,
skolotāja vērtējums |
izskaidrošana, apspriežot izteiktos priekšlikumus,
problēmu risināšana, rezultātu kopīga apspriešana, skolotāja gala
izvērtējums |
grupas diskusija un lēmuma pieņemšana par mērķiem
un kritērijiem, studējošie plāno un izpilda darbu, prezentē to, novērtē
sasniegumus |
|
