Kā norāda T.
Koķe [23, 24], tad būtiskākās pieaugušo izglītības likumsakarības ir:
Pirmkārt,
mācīšanās procesā tiek nodrošināta studējošā pašrealizācija,
sākot ar mācīšanās mērķu izvirzīšanu, mācīšanās materiālu un metožu
izvēli, rezultātu novērtēšanu. Ja pieaugušajiem tiek dotā iespēja izvēlēties,
pieņemt lēmumu un atbildēt par savu izvēli, tad cilvēks kļūst patstāvīgāks,
arī pildot savus profesionālos pienākumus darbā.
Otrkārt,
izglītības procesā tiek akcentēta kritiskā refleksija. Tā balstās
uz trim savstarpēji saistītiem procesiem:
uz izmainītiem iepriekš nekritiski pieņemtiem pieņēmumiem, kas tika
uztverti kā pašsaprotami;
uz atklātām
alternatīvām iepriekš pieņemtajām idejām, darbībām un spriedumiem;
uz jēgas
neatbilstības atklāsmi.
Kritiskās
refleksijas attīstības rezultātā paplašinās indivīda apziņas sfēra, viņš
atsakās no viennozīmīgiem spriedumiem, kļūst radošāks, grūtāk manipulējams.
Treškārt,
pieaugušo mācīšanās procesā maksimāli izmantojama studējošā paša
pieredze. Svarīgi ir zināt, ka izziņas paplašināšana, sevišķi
pieaugušajiem, lielā mērā balstīta uz pieredzes paplašināšanu. Pieredze
var būt divējāda:
pašpieredze, ko cilvēks iegūst ar tiešās uztveres palīdzību;
pastarpināta
pieredze, ko iegūst ar valodas un komunikāciju starpniecību – visbiežāk tā
ir citu cilvēku pieredze.
Apzinoties,
ka pašpieredzes pilnveidošanos nosaka cilvēka iekšējais konflikts starp esošo
pieredzi un jaunajām vajadzībām, pedagoga uzdevums ir sekmēt šī iekšējā
konflikta atklāšanu un apzināšanos sevī, kas ir stimuls tālākizglītības
motivācijai.
Ceturtkārt,
pieaugušo izglītībā tiek nodrošināta iespēja mācīties mācīšanos.
Cilvēkam rodas izpratne par to, kā mācīties, kā tas notiek, ka viņš zina,
to ko viņš zina. Paplašinās kompetence un patstāvīgās izziņas iespējas.
