Sīkāka mikroorganismu sistemātika
Ilgu laiku galvenās īpašības, pēc kurām
tika noteiktas un sistematizētas baktērijas, bija to forma un izmēri (morfoloģija)
kā arī specifiskas krāsošanas metodes. Pēdējos gados daudz izmaiņu baktēriju
noteikšanā un sistemātikā devušas DNS vai RNS analīzes.
Eubacteria:
Cyanobacteria - zilaļģes:
fotoautotrofas baktērijas – veic fotosintēzes procesu līdzīgi kā augu valsts
pārstāvji.
Spirochetes – spirohetas:
gram-negatīvas, spirālveida, heterotropiskas baktērijas, kuras pārvietojas
griežoties kā korķa viļķi. Šīs baktērijas dzīvo brīvā dabā vai tām ir simbiotiskas
vai parazītiskas attiecības ar citiem organismiem.
Gram-pozitīvās baktērijas:
šai grupai pieder streptokoki, pienskābes baktērijas, kuras pienu saraudzē
par jogurtu, lactobacilli, kuri bojā zobus un antibiotikas producējoši
augsnes baktērijas.
Proteobacteria: gram-negatīvas
baktērijas, ieskaitot cilvēka zarnu tipisku iemītnieku Escherichia coli,
baktērijas, kuras gūst enerģiju no minerālsāļiem un slāpekli fiksējošās
baktērijas.
Mikoplazmas: Īpatnēja eubaktēriju
grupa. Tās ir daudz mazākas par tipiskajām baktērijām un pārstāv mazākās
dzīvās šūnas, kādas ir atklātas. Arī to genoms ir mazāks. Zinātnieki uzskata,
ka mikolazmu genoms raksturo pašu mazāko ģenētiskās informācijas apjomu,
kāds vēl spēj nodrošināt dzīvības procesus. Otra, būtiska mikoplazmu atšķirība
no tipiskajām eubaktērijām – tām nav šūnapvalka. Vairums mikoplazmu dzīvo
kā augu vai dzīvnieku iekšūnas parazīti tādēļ tās no ārējās vides iedarbības
sargā saimniekšūna. Pret mikoplazmām ir grūtāk cīnīties kā pret citām baktērijām,
jo medikamenti, kuri iedarbojas uz baktēriju šūnapvalku, mikoplazmu gadījumā
ir mazefektīvi.
|
